Antroposofās medicīnas sistēma - pamatnostādnes, diagnostika, ārstēšana, profilakse.

Izvērsts medicīniskās tehnoloģijas metodes apraksts

 

Antroposofā medicīna:

Antroposofās medicīnas sistēma - pamatnostādnes, diagnostika, ārstēšana, profilakse

 

I. Ievads

Antroposofā medicīna ir komplementārā ārstniecības metode, kas papildina konvenciālo medicīnu ar antroposofo skatījumu. Tā ir vispusīga medicīnas pieeja cilvēkam, kas ietver visus jaunākos medicīnas tehnoloģiju sasniegumus, savienojot tos ar gadu simtiem uzkrāto pieredzi cilvēka ārstēšanā. Mūsdienu sasniegumi tiek apvienoti ar zināšanām, kas ietver kopsakarības un izmaiņas pacienta fiziskajā ķermenī, dvēseliskajā vai astrālajā un garīgajā vai psihes - personības līmenī. Tās pamatā ir visaptveroša (holistiska) pieeja veselībai un tā piedāvā ārstniecību (terapijas), kas iedarbojas uz šiem dažādiem cilvēka līmeņiem, atbilstoši antroposofiem principiem. Tā izmanto konvenciālās un antroposofās zāles. Tā ir uz pacientu vērsta individuāla medicīnas pieeja, kur zāļu un citu terapiju izvēle pamatojas uz cilvēka personību un individualitāti, veicinot pacienta dabisko pašatveseļošanās spēju.

Antroposofā medicīna ir integratīva medicīnas metode, kas balstās uz konvencionālās, akadēmiskās medicīnas dabas zinātnisko pamatu, bet iet soli tālāk izpratnē par cilvēka organismu, uzskatot, ka to veido ne tikai viņa ķermenis, bet arī dvēsele (psihe) un gars (individuālā personība). [Vārds antroposofija cēlies no grieķu valodas vārdiem „anthropos", kas tulkojumā nozīmē cilvēks un „sophia" - zināšanas vai gudrība, viedums.] Pēc antroposofās medicīnas uzskata, ķermenis un dvēsele, kopā ar individuālo es (personību), veido vienotu veselumu, kas savstarpēji ietekmējas. Šī principa ievērošana gan diagnozē, gan terapijā ir antroposofās medicīnas pamatnoteikums. Veselība tiek definēta kā dinamiska līdzsvara stāvoklis starp fiziski fizioloģiskajiem un dvēseliski garīgajiem procesiem cilvēkā.

Ja dabaszinātne pēta kvantitatīvi definējamus (redzamos) objektus, tas nozīmē, ka tā pēta visu to, ko mēs varam uztvert ar savām maņām, tad garazinātne pēta kvalitatīvās izmaiņas organismā, tos neredzamos procesus, kas tās nosaka.

Antroposofās medicīnas pieredze Eiropā ir 90 gadus sena. 1921. gadā Dr. Med. Ita Vegmane (1876-1943) nodibināja pirmo antroposofās medicīnas klīniku Šveicē. Tā sekmīgi darbojas arī mūsdienās. Antroposofās medicīnas teorētisko pamatu izstrādāja Dr. Phil. R.Šteiners (1861-1925) kopsadarbībā ar Dr. Med. Itu Vegmani, pamatnostādnes publicējot grāmatā „Ārstniecības mākslas paplašināšanas pamati balstoties gara zinātniskajās atziņās". Mūsdienās antroposofā medicīna, nepārtraukti attīstīdamās, ir izplatījusies visā pasaulē. Antroposofā medicīna kā integrēta komplementārās medicīnas sistēma ir pierādīta kā droša un efektīva un sniedz ievērojamu pievienoto vērtību veselības aprūpes sistēmām ES. Antroposofā medicīna tiek izmantota gan primārajā, gan stacionārajā aprūpē vairāk nekā 20 ES dalībvalstīs un vairāk kā 60 citās pasaules valstīs.

Mūsdienu uzskatus par antroposofo medicīnu ir apkopojusi Starptautiskā antroposofās medicīnas asociāciju apvienība (IVAA) savā izdevumā The System of Anthroposophic Medicine (IVAA, 2011, 57 p.).

II. Cilvēks atbilstoši antroposofās medicīnas redzējumam

2.1. Visaptveroša (holistiska) cilvēka uztvere

Antroposofajā medicīnā tāpat kā konvencionālajā medicīnā cilvēka fiziskā ķermeņa izmeklēšana un bioķīmiskie rādītāji ir par pamatu diagnozei un terapijai. Cilvēka visaptveroša uztvere antroposofajā medicīnā nozīmē papildus fiziskā ķermeņa izmeklēšanai apzināt arī psiholoģiskos un garīgos aspektus cilvēkā, novērtēt pašatveseļošanās spēju - to var apzīmēt ar vienu terminu "dzīvības spēks" - un arī novērtēt spēju nepārtrauktai attīstībai. Individualitāti raksturo arī biogrāfija un atšķirīga spēja socializēties. Tas ved pie analītiskiem noteicošiem faktoriem, kurus pielieto, lai šo visaptverošo cilvēka uztveri izmantotu gan diagnostikā, gan terapijā. Šie faktori liecina par cilvēku atbilstoši viņa individuālai attīstībai un viņa attiecībām ar sociālo un dabas vidi. Īpaša uzmanība pievērsta faktam, ka cilvēks sevī ietver visu dabas daļu - minerālu, augu, dzīvnieku - elementus. Šāda pieeja padara iespējamu diferencētu disbalansa, traucējuma vai slimības ārstēšanu ar atbilstošām antroposofās medicīnas terapijas metodēm.

Cilvēks Daba 
Fiziskais līmenis

Redzams un mērāms

Minerālu valsts
Dzīvības spēku līmenis

Dzīvs organisms

Bioloģiska identitāte

Atjaunošanās

Fizioloģiskās funkcijas

Augu valsts
Dvēseliskais līmenis

Apziņa, uztvere

Izdalīšana

Jūtas

Kustīgums

Dzīvnieku valsts
Individuālais līmenis

Pašapziņa

Biogrāfija

Radošums

Pašnoteikšanās

Cilvēks

Antroposofajā medicīnā cilvēka un dabas savstarpējās attiecības spoguļojas sekojošā faktā: cilvēka organismā un minerālu pasaulē ir kopīgs neorganisko elementu sastāvs, cilvēka eksistence kā dzīvam organismam ir kopīga ar augu pasauli, cilvēka apziņa, kustīgums, spēja just simpātijas un antipātijas ir kopīga ar dzīvnieku valsti.

2.2. Sistēmas, kas nosaka cilvēka organisma funkcijas un formu

2.2.1. Četru noteicošo spēku sistēmas

Atbilstoši antroposofajai izpratnei par cilvēku, tā cilvēciskumu un attiecībām ar dabas un sociālo vidi, antroposofā medicīna balstās Hipokrāta atziņā par četriem elementiem (zeme, ūdens, gaiss un siltums), kas cilvēka organismā organiskā līmenī veido pamatu četriem t.s. būtības locekļiem vai „miesām":

- Fiziskā miesa

Jebkuru fiziskā ķermeņa aspektu, kas attiecas uz tā formu un struktūru, nosaka fiziski un ķīmiski principi un dabas likumi.

Piemēram, lauzta roka ir jāimobilizē, lai to izārstētu.

- Ēteriskā miesa, jeb dzīvības spēki

Papildus antroposofiskā medicīna aplūko spēku kompleksu, kas atbild par dzīvības norisēm un ļauj cilvēkam attīstīties un atlabt pēc slimības. Šos "dzīvības spēkus" antroposofā medicīna uzskata par izšķiroši svarīgiem, lai aktivizētu ķermeņa pašatveseļošanās spēju pataloģisku simptomu vai slimības pārvarēšanai.

Piemēram, atpūta, miegs un ritms ir svarīgi faktori, lai atveseļotos jebkuras slimības vai traumas gadījumā. Antroposofās medicīnas līdzekļi un antroposofās medicīnas terapijas stimulē šos dziedinošos spēkus.

- Astrālā miesa, jeb dvēseles spēki

Cilvēka emocijām un psiholoģiskam stāvoklim ir nozīme cilvēka veselībā. Tas izpaužas spējā just prieku vai bēdas, simpātiju vai antipātiju, spējā apzināti uztvert, vēlēties vai nīst. Modernā medicīna, kāda ir arī antroposofā medicīna, atzīst cilvēka mentālā un psiholoģiskā noskaņojuma tiešu ietekmi uz izveseļošanos un spēju būt veselam un labklājīgam. Antroposofā medicīna šo principu ietver diagnostikā un terapijas izvēlē.

Piemēram, stress, sāpes, ciešanas palielina kortizola un stresa hormonu līmeni, tas nomāc imūnsistēmu, kavē izveseļošanās procesu, mazina ķermeņa spēju pretoties vīrusu vai baktēriju infekcijām un ievainojumiem.

- Es organizācija, jeb cilvēka individualitāte

Ceturtā komponente, cilvēka individualitāte, tā ir tikai cilvēkam piemītoša garīga būtība, tā veido pamatu cilvēka pašapziņai. Pateikt "es esmu", to spēj tikai cilvēks, tas apstiprina mūsu individualitātes esamību. Tā ir spēja atšķirt "es un citi", spēja sazināties ar valodas starpniecību, spēja pieņemt brīvas gribas lēmumus, ne tikai sekot noteiktiem principiem un dabas likumiem; šīs spējas ir daļa no cilvēka īpašā stāvokļa attiecībās ar dabas pasauli.

Pašapziņa norāda uz cilvēces turpmāku garīgu attīstību. Šī attīstība ir kā dzinējspēks, tas var būt palīdzīgs instruments ārstēšanai, jo šī attīstība piedalās cilvēka ķermeņa un orgānu sistēmu funkciju restrukturizācijā.

Piemēram, to var novērot cilvēka imūnsistēmas darbībā. Spēcīgs pašmenedžments un iesaistīšanās procesā (koherence)[1] dos ātrāku un veiksmīgāku ārstēšanas rezultātu.

2.2.2 Orgānu sistēmu trīsdaļīgums

Antroposofai medicīnai otrs analītisks instruments ir morfoloģisko, fizioloģisko un bioķīmisko cilvēka sistēmu funkcionāls un ritma aspektu novērtējums. Labs piemērs ir apskatīt cilvēku kā katabolās[2], anabolās[3] un ritmiskās sistēmas vienību.

Te antroposofā medicīna atšķir orgānus vai orgānu sistēmas sekojoši: orgāni, kas attiecināmi uz nervu maņu sistēmu (katabola funkcija), un orgāni un orgānu sistēmas, kas saistītas ar reģenerāciju (anabola funkcija). Trešā sistēma ir organisma ritmiskā funkcija jeb kardiovaskulārā/respiratorā sistēma, kas darbojas līdzsvarojoši starp divām polārām sistēmām - nervu maņu sistēmu (katabolisms) un reģenerācijas sistēmu (anabolisms). Trešā sistēma nodrošina harmonisku visu triju sistēmu funkciju vienotā organismā.

Atbilstoši šim konceptam slimību neuzskata par kāda viena orgāna nefunkcionēšanu, bet slimībā saskata līdzsvara trūkumu dažādās orgānu sistēmās, ietverot jautājumu - vai ritmiskā sistēma spēj veikt savu līdzsvarojošo un harmonizējošo uzdevumu. Šo trīs sistēmu jeb līmeņu funkcionēšanu var attēlot sekojoši:

Nervu maņu sistēma

Katabolisms - augsts apziņas līmenis, informācija

nomods

SAKNES

  

Ritmiskā sistēma

Līdzsvars, izlīdzināšana

emocionāls apziņas līmenis

sapņains stāvoklis

LAPAS

  

Vielmaiņas locekļu sistēma

Anabolisms

pazemināts apziņas līmenis

miegs

ZIEDS

Šeit attēlotais trīsdaļīgums ir spēkā arī antroposofās medicīnas līdzekļu ražošanas procesā un antroposofam ārstam izvēloties atbilstošo līdzekli. Sekojošais demonstrē uzskatus izvēloties atbilstošas zāles:

  • izejviela

- nervu maņu līmenis; Es organizācija: minerāls

- ritmiskais līmenis; jūtu līmenis: augi

- anabolais līmenis; dzīvības spēku līmenis: dzīvnieki

  • auga izejviela

- nervu maņu līmenis: sakne

- ritmiskais līmenis: lapas

- metabolais līmenis: ziedi

  • potences[4]

-anabolais līmenis: pamat tinktūra līdz D10

-ritmiskais līmenis: D11 - D20

-nervu maņu līmenis: virs D20

  • pielietojums

-nervu maņu līmenis: ārīgi

-ritmiskais līmenis: parenterāli (injekcija)

-anabolais līmenis: perorāli

III. Antroposofās medicīnas sistēma

3.1. Integratīva medicīna

Antroposofā medicīna integrē tradicionālajā medicīnā antroposofo[5] cilvēka izpratnes redzējumu. Antroposofās medicīnas principi un viedokļi par veselības veicināšanu, slimību diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi ir sekojoši:

- tā ir integratīva medicīna, kas pamatojas tradicionālās medicīnas labi zināmos faktos, diagnostikas un ārstēšanas metodēs, bet paplašina tās ar visaptverošu (holistisku) pieeju;

- tā pamatojas veselības visaptverošā (holistiskā) konceptā un salutoģenēzē[6], kas ved pie efektīvas stratēģijas slimību novēršanā, izglītojot pacientu un iesakot dzīvesveida maiņu, kā arī attīstot pašmenedžmentu slimību profilaksei un uzveikšanai;

- tā uzskata patoloģisku stāvokli kā ilgāka procesa rezultātu; individuāla pacienta specifiskās situācijas novērtēšanai ir svarīgi analizēt procesu, kas noved pie patoloģijas. Tas ir svarīgi diagnostikai, terapijas procesam un pacienta individuālas biogrāfijas izpratnei;

- tā novērtē pacienta slimības situāciju un ņem vērā pacienta attiecības ar viņa sociālo un dabas vidi;

- tā savos novērtējumos ietver individuālā pacienta fizioloģiskas, emocionālas un garīgas dimensijas[7] disbalansu; terapeitisku pieeju uzskata drīzāk par procesu, nevis pārslēgšanos no slimības stāvokļa uz veselības stāvokli; tas nodrošina uz procesa izpratni balstītu terapijas izvēli;

- vispusīga individualizēta analīze ved pie augsti individuālas terapijas izvēles; tas attiecas gan uz individuāli pielietotu tradicionālo ārstniecības līdzekļu, gan antroposofo ārstniecības līdzekļu un citu terapijas veidu izvēli;

- visas terapijas virzītas, lai stimulētu pacienta spēju pašatveseļoties, kas atbilst salutoģenēzes principam;

- uzsvars tiek likts uz optimālu multidisciplināru pieeju, piemērojot antroposofos medikamentus un antroposofo terapiju atbilstoši pacienta pašreizējai situācijai;

- pacienta atbildība, izvēle un aktīva līdzdalība ārstēšanās procesā ir būtiska; pacienta autonomija ir svarīga antroposofājā medicīnā;

- antroposofo medicīnu praktizē ārsti, kas guvuši divas izglītības; tiem jābūt kvalificētiem ārstiem un tālākizglītībā jāpabeidz 3 gadu kurss antroposofā ārsta specialitātē;

- antroposofās medicīnas terapijas konceptu pielieto un praktizē multidisciplinārās klīnikās, kā arī antroposofie ārsti ir ģimenes ārsti vai speciālisti;

- antroposofā medicīna ir medicīnas sistēma, kas piedāvā ilgtspējīgu un izmaksu efektīvu risinājumu sabiedrības veselībai.[8]

3.2. Diagnostikas process

 Lai veiktu individuāla pacienta visaptverošu ārstēšanu, antroposofā medicīnā diagnostikas process ietver noteiktas antroposofās diagnostikas prasmes un tradicionālās medicīnas diagnostiku. Īpašu nozīmi pievērš salutoģenētiskiem aspektiem, pacienta dvēseliskajai un garīgai dimensijai un tās mijiedarbībai ar fizisko ķermeni.

3.3. Ārstēšana. Terapijas pieejas antroposofajā medicīnā

3.3.1. Integratīvā pieeja ārstēšanai - antroposofās medicīnas pamats

Daudzdisciplināra pieeja antroposofajā medicīnā ietver slimnieka aprūpi, konvencionālu ārstēšanu, antroposofas zāles un specifiskas terapeitiskas metodes, kā arī atsevišķus homeopātiskus un fitoterapeitiskus ārstniecības līdzekļus. Šīs ārstēšanas pieejas ir pielietojamas visās veselības aprūpes jomās un gadījumos, arī neatliekamā palīdzībā, akūtā un intensīvā aprūpē, kā arī hronisku slimību ārstēšanā.

Antroposofās medicīnas terapeitiska pieeja ietver medikamentozu ārstēšanu, darbu ar biogrāfiju, slimnieku aprūpi, fizioterapiju un ritmisko masāžu, ārstniecisko eiritmiju, antroposofās mākslas terapijas un antroposofo psihoterapiju.

Antroposofie un konvencionālie parametri ir pamats daudzveidīgai terapeitiskai pieejai antroposofajā medicīnā. Kā integratīva medicīna antroposofā medicīna apvieno tradicionālo un antroposofo pieeju. Antroposofās medicīnas terapija ietver sekojošo:

- individuālu antroposofo terapiju ar antroposofiem medikamentiem, kas izstrādāti un ražoti atbilstoši farmakopejas standartiem;

- antroposofie terapijas līdzekļi ārīgai lietošanai ietver kompreses, ūdens procedūras, ārstnieciskas vannas (visam ķermenim vai kājām), ritmisko masāžu (ar eļļām vai ziedēm);

- slimnieku aprūpi, fizioterapiju, diētu, ārstniecisko eiritmiju, mākslas terapijas, psihoterapiju un citas antroposofās terapijas;[9]

tradicionālās medicīnas diagnostika un ārstēšana ir atbilstoša un būtiska akūtu un hronisku slimību gadījumā, piemēram, smagos stāvokļos, intensīvā terapijā, ķirurģijā, endoskopijā, asinsvadu kateterizācijā u.c.;

- antroposofās medicīnas speciālistu ieguldījums un ieteikumi multidisciplināras veselības aprūpes iestādēs, lai izvēlētos visatbilstošāko terapiju, kuras izvēle pārrunāta ar pacientu (informēta piekrišana).

3.3.1.1 Ārstniecības līdzekļi

Vispārēji aspekti

Antroposofie ārsti izmanto antroposofos medikamentus, homeopātiskus, augu valsts un, ja nepieciešams, konvencionālās medicīnas līdzekļus. Antroposofā medicīnā lieto plašu antroposofo zāļu klāstu. Antroposofās zāles tiek lietotas iekšķīgi, parenterāli un ārīgi. Tās tiek veidotas, attīstītas un ražotas saskaņā ar cilvēka būtnes savstarpēju saistību ar minerālu, augu un dzīvnieku valsti. Tās gatavotas no minerāliem, dzīvniekiem un augu dažādām daļām. Pielieto dažādos veidos: ārīgi, iekšķīgi, parenterāli un perorāli, kā arī izmanto dažādas zāļu potences - to pielietojumu nosaka saslimšana - kurā ķermeņa daļā, kādu ķermeņa funkciju ietekmē slimības process. Tiek ņemts vērā vecums un stāvokļa smagums. Antroposofo zāļu klāstu daļēji nosaka vielu fizikālās īpašības, kā arī vērā tiek ņemti konvencionālās medicīnas, fitoterapijas un homeopātijas kritēriji. Visvairāk antroposofas zāles raksturo to ražošanas process, kas ietver specifiskas antroposofas un tipiskas homeopātiskas farmaceitiskas metodes. Zāles tiek ražotas saskaņā ar farmakopejas standartiem.

Antroposofās medicīnas zāles ir Eiropas tirgū kopš 1920. gada un citur pasaulē kopš 1960. gada. ES tirgū ir aptuveni 1700 dažādu zāļu un pastāvīgi tiek radītas jaunas. Tās paraksta antroposofie ārsti un daudzi komplementārās un alternatīvās medicīnas (KAM) praktizētāji un konvencionāli ārsti. Saskaņā ar nacionālo regulējumu ES dalībvalstīs tās ir brīvi pieejamas pašārstēšanās nolūkā vai arī noteiktas antroposofas zāles atļauts izrakstīt ārstiem. Šo līdzekļu izejvielas ir minerālu, augu un dzīvnieku valsts vielas. Tie ir izveidoti un ražoti saskaņā ar antroposofo cilvēka un dabas uztveri. Antroposofā pieeja farmācijā ir visaptveroša pieeja, kas ņem vērā cilvēka attiecības ar minerālu, augu un dzīvnieku valsti. Lai saprastu šīs savstarpējās attiecības un to nozīmi gan veselības un labklājības, gan traucējumu vai slimības uzturēšanā, būtiska ir dziļa izpratne un zināšanas anatomijā, bioloģijā, bioķīmijā, fizioloģijā un patoloģijā gan no dabaszinātņu, gan antroposofā skatpunkta.

Antroposofo zāļu raksturojums. Antroposofās zāles tiek veidotas, attīstītas un ražotas tā sauktajā uz procesu orientētā veidā, kas ataino savstarpējo saikni starp cilvēku un dabu. Tiek uzskatīts, ka izejvielas noteiktā veidā veido "veidojošie spēki", piemēram, minerāla iekšējā struktūra vai augu morfoloģija un substance. Tas ir viens no galvenajiem antroposofās farmācijas jautājumiem, kā padarīt veidojošos spēkus par izmantojamiem. Šis princips ļauj antroposofajā farmācijā nonākt pie atbilstošām antroposofo zāļu izejvielām un nodrošināt īpašus un komplicētus farmaceitiskus procesus.

Īpašais zāļu raksturs tiek ņemts vērā, izvēloties un attīstot antroposofu zāļu ražošanas procesu. Cilvēka dzīvības spēku stimulēšana ar antroposofām zālēm ir galvenais antroposofo zāļu princips slimību pārvarēšanā.

Ražošana un kvalitātes kontrole. Antroposofās zāles tiek ražotas saskaņā ar Labas ražošanas prakses standartiem. To kvalitāte tiek kontrolēta pēc oficiālas farmakopejas kritērijiem (piemēram, Eiropas farmakopejas (Ph. Eur.), Vācijas Homeopātiskās farmakopejas (GHP/HAB), Francijas farmakopejas (Ph. F.), Šveices farmakopejas (Ph. Helv.) un Antroposofā Farmaceitiskā kodeksa (APC)). Antroposofās medicīnas līdzekļi netiek pārbaudīti uz dzīvniekiem.

Sīkāka farmaceitiska informācija par kvalitātes kontroli un uzraudzību sniegta Antroposofā Farmaceitiskā kodeksā.[10] Profesionālo kompetenci antroposofajā farmācijā nodrošina antroposofo farmaceitu asociācijas, kas ir atbildīgas par apmācību, pētniecību un attīstību.

3.3.1.2 Biogrāfijas izpētes iesaistīšana terapijā

Pacienta biogrāfijas situācijai antroposofajā medicīnā ir svarīga nozīme, kas pastāv trīs dimensijās.

Cilvēka dzīve attīstās noteiktos posmos, kuros izpaužas atšķirīgas tendences uz traucējumiem un slimībām, piemēram, vējbakas bērnībā, kuņģa čūla brieduma gados vai insults gados veciem cilvēkiem. Otrkārt, cilvēka emocionālā un garīgā attīstība arī iziet noteiktus biogrāfijas attīstības periodus bērnībā, jaunībā, pieaugušā vecumā un brieduma gados. Treškārt, veids, kā pacients pārvar slimību, arī atšķiras dažādos dzīves periodos: bērni parasti slimo īsu laiku ar augstu temperatūru, ar akūtām saslimšanām, bet veci cilvēki parasti slimo ilgstoši ar hroniskām saslimšanām. Šīs atšķirības nosaka atšķirīgu pieeju visaptverošai ārstēšanai. Turklāt katram cilvēkam ir sava individuālā biogrāfija, kas nosaka viņa unikālo individuālo dabu. Antroposofā medicīna piedāvā metodi, kas palīdz atpazīt saistību starp ķermenisko, emocionālo un garīgo dzīves pieredzi un traucējumiem un saslimšanām. Katrs ārsts vai antroposofās medicīnas speciālists to ņem vērā, izvēloties labāko ārstēšanu.

Biogrāfiskā terapija, ko veic ārsts vai psihoterapeits, palīdz pacientam atklāt un pārskatīt savas dzīves attīstību, kādā dzīves situācijā viņš pašlaik atrodas ar savām slimībām un kaitēm un kā viņš vēlas turpināt dzīvi un risināt izveidojušos situāciju.

3.3.1.3 Slimnieku aprūpe - terapijas sastāvdaļa

Slimnieku aprūpei ir ļoti liela nozīme antroposofajā medicīnā. Uzmanība pret pacientu un patiesa pievēršanās pacienta vajadzībām nav tikai piedeva terapijai; darbojoties metodoloģiski, tas kļūst par būtisku ārstēšanas procesa sastāvdaļu. Slimnieku ārstēšanas, aprūpes un atbalstošo terapiju process vienmēr tiek vadīts tā, lai palīdzētu pacientam atgūt individuālu un autonomu eksistenci.

Antroposofā slimnieku aprūpē darbs tiek veikts ar augstu apziņas līmeni. Pacienti saņem ne tikai ierasto pacienta aprūpi, piemēram, pacienta mazgāšanu, sasildīšanu vai pārvietošanu, bet arī emocionālu aprūpi, radot patvēruma un drošības sajūtu. Antroposofās slimnieku aprūpes speciālisti ņem vērā pacienta cilvēcisko būtību katrā slimības brīdī un sniedz patiesu atbalstu šajā periodā un atveseļošanās laikā. Tā ir labi zināma ar atbalsta sniegšanu krīzes laikā un tādos dzīves notikumos kā dzimšana, smaga slimība un nāve.

Antroposofā slimnieku aprūpe tiek praktizēta visās antroposofajās klīnikās, rehabilitācijas ārstniecības iestādēs, kā arī vecu ļaužu aprūpes iestādēs, mājaprūpē, sociālajā aprūpē, ārstnieciskās pedagoģijas institūcijās un primārajā aprūpē.

3.3.1.4 Antroposofā fizioterapija un ritmiskā masāža

Papildu konvencionāliem kustību vingrinājumiem antroposofie fizioterapeiti piedāvā īpašu masāžas veidu, ko sauc par ritmisko masāžu.

Ritmiskās masāžas mērķis ir veicināt visu cilvēka organisma šķidrumu plūsmu, tādejādi veicinot organisma pašatveseļošanās spēju. Tā ļauj pacientam labāk apzināties savu ķermeni, atjaunot līdzsvaru organismā, mazinot vai novēršot stresa, spriedzes un/vai slimības radītos traucējumus organismā. Ūdens terapijas veidi papildina šo ritmisko masāžu. Pētījumos ir noskaidrota pozitīva pieredze par komprešu un ritmiskās masāžas izmantošanu.[11]

3.3.1.5 Ārstnieciskā eiritmija

Antroposofajā medicīnā ārstnieciskā eiritmija tiek praktizēta kā īpašs kustību veids. Apzināti veiktas kustības tiek izmantotas, lai atbalstītu dziedinošus spēkus. Dažādi vingrinājumi ietekmē asinsriti un elpošanu, vielmaiņu, vispārējo kustīgumu un līdzsvaru, kā arī cilvēka emocionālo un intelektuālo kapacitāti. Terapijas mērķis ir regulēt organisma procesus, kas traucējumu dēļ bijuši ierobežoti. Ārstnieciskajā eiritmijā izmanto valodu, kustību žestus un mūziku. Kustību vingrinājumi ir īpaši veidoti, lai veicinātu, stiprinātu un regulētu cilvēka organisma funkcijas un procesus.

Ārstniecisko eiritmiju var izmantot kā atbalstošo terapiju dažādu slimību gadījumā.

3.3.1.6 Antroposofās mākslas terapijas

Antroposofās mākslas terapijas arī ir antroposofās veselības aprūpes sastāvdaļa. Tā var palīdzēt līdzsvarot saikni starp fizioloģisko, emocionālo un garīgo cilvēkā. Antroposofās mākslas terapijas palīdz pacientam mobilizēt iekšējos resursus un stimulēt aktīvu līdzdalību atveseļošanās procesā, mazina pacienta izsīkumu, ko rada slimība, īpaši hronisku saslimšanu gadījumā.

3.3.1.7. Antroposofā psihoterapija

Ar visaptverošu pieeju, kas pamatojas antroposofiskā izpratnē par cilvēku, antroposofā psihoterapija īpašu uzmanību pievērš dvēseliskās un garīgas attīstības periodiem. Konvencionālas psihoterapeitiskas metodes tiek papildinātas ar metožu kopumu, ietverot biogrāfiskas attīstības pieeju. Antroposofo psihoterapiju nodrošina starpdisciplināra komanda kopsadarbībā. Tās mērķis ir padarīt indivīdu spējīgu atjaunot savu autonomiju un stiprināt pašnoteikšanos.

3. 4. Slimību profilakse un dzīvesveids

Antroposofās medicīnas visaptveroša (holistiska) pieeja pamatojas antroposofijā balstītā izpratnē par veselību un slimību. Veselību uzskata par fizioloģisku, psiholoģisku un garīgu procesu integrāciju, kuru ietekmē dzīvesveids un pašmenedžments un vispārējās izglītības līmenis.

Ārsti un antroposofās medicīnas speciālisti iedrošina savus pacientus uzņemties atbildību par savu personīgo veselību un labklājību. Antroposofā medicīna pievēršas cilvēka individuālās attīstības procesam. Fizioloģiskā, psiholoģiskā, apziņas un garīgā pašmenedžmenta attīstība tiek uzskatīta par galveno, lai cilvēks būtu stiprs un vesels.

3.4.1. Uzturs

Papildus vispārīgiem veselīgas ēšanas ieteikumiem antroposofās medicīnas ieteiktais dzīvesveids aicina lietot uzturā produktus, kas audzēti pēc biodinamiskās lauksaimniecības metodes[12].

3.4.2. Smēķēšana un narkotikas

Antroposofā medicīna iesaka nesmēķēt un nelietot alkoholu, nelietot narkotikas. Antroposofajā medicīnā pastāv efektīvas atkarības novēršanas un narkomānu rehabilitācijas programmas.[13]

3.4.3 Fiziskās aktivitātes

Papildus vispārējiem ieteikumiem par fizisko aktivitāti, antroposofā medicīna ir attīstījusi ārstniecisko eiritmiju, kas rada saikni starp ķermeņa ārējām kustībām un organisma t. s. iekšejām kustībām, kas izpaužas fizioloģiskajos procesos (elpošanas, vielmaiņas, cirkulācijas un citas kustības).

3.4.4. Izglītība

Antroposofijā balstītā pedagoģija attīstījusies kā Valdorfskolu un bērnudārzu metodika un prakse. Tā pievērš īpašu uzmanību tam, lai bērns atbilstīgā vecuma posmā saņemtu nepieciešamo: pirmajos septiņos bērna dzīves gados attīstās un nostiprinās organisma dzīvības spēki, kas būs par pamatu tālākajā dzīvē ne tikai veselībai, bet arī domāšanas spējām; otrā septiņgadē, kad attīstās bērna dvēseles organisms, veidojas sociālās kompetences pamats tālākajai dzīvei; trešajā septiņgadē nostiprinās intelektuālās spējas un gribasspēks. Tiek atbalstīta pakāpeniska un vecumam atbilstoša televizora skatīšanās un datora lietošana.

3.4.5. Antibiotikas un citi zāļu līdzekļi

Antroposofā medicīna cenšas, cik iespējams, atbalstīt pacienta pašatveseļošanās spējas, lietojot medikamentus tikai nepieciešamības gadījumā. Piemēram, antroposofajā medicīnā tiek ierobežota (sevišķi bērniem) antibiotiku lietošana. Tagad šādu praksi rekomendē arī standarta profesionālās vadlīnijas. Novērojumi rāda, ka antroposofās medicīnas pieeja dod iespēju antibiotikas lietot retos gadījumos.[14] Pētījumi liecina, ka temperatūru pazeminošu zāļu lietošana bērniem traucē imūnsistēmas attīstību.[15] Antroposofā medicīnā arī šos līdzekļus lieto tikai tad, ja bērna pašatveseļošanās spēki ir par vājiem. Cik vien tas iespējams, paaugstināta temperatūra netiek pazemināta, bet organisms tiek balstīts ar antroposofām zālēm un kompresēm.

3.4.6. Psiholoģisku traucējumu profilakse

Pašmenedžments veicina pašatveseļošanos. Tas veicina cilvēka spēju mācīties visu dzīvi ko jaunu, individualitātei meklējot savas dzīves jēgu un uzdevumus.

Ja zaudējam interesi par attīstību un cerību uz nākotni, tas ved pie identitātes zaudēšanas. Antroposofā medicīna piedāvā stratēģijas un vadlīnijas, kā rīkoties psiholoģiski grūtās situācijās un kā novērst to rašanos, apzinot iekšējos garīgos spēkus. Tas ir svarīgi depresijas, agresijas un nemiera profilaksē.

3.5. Zinātniskais pamats, drošība, efektivitāte, izmaksas

3.5.1. Pētījumi

Antroposofā medicīna ir zinātniski pamatota medicīnas sistēma. Aprakstošie un klīniskie pētījumi ir antroposofās medicīnas pamats. Antroposofā medicīna tiek praktizēta kopš 1920. gada un tai ir dokumentēti daudzi slimības gadījumi un terapijas pieredze ambulatoriskā praksē un klīnikā. Antroposofās medicīnas zāles un antroposofo terapiju koncepti ir balstīti uz pētījumiem. Kā visā medicīnā, metodoloģiskā pieeja ir mainījusies laika gaitā, attīstoties no atsevišķu gadījumu aprakstiem un vienkāršas retrospektīvas datu vākšanas, kohortu pētījumiem uz vismodernākiem prospektīviem kontrolētiem pētījumiem, ieskaitot randomizētos kontrolētos pētījumus. Šodien antroposofā medicīna izmanto pilnu pētījumu spektru.

Antroposofā medicīna ir saskaņota medicīnas sistēma, modernus pētījumu dizainus izmanto ne tikai, lai pierādītu empīriskus datus, bet arī lai pārbaudītu jaunas ārstnieciskas pieejas klīniskajā praksē. Antroposofā medicīnā ir radīts jēdziens uz izziņu balstīta medicīna[16] - zinātniska pieeja, lai novērtētu efektivitāti katrā individuālā gadījumā.

Vairākās ES dalībvalstīs ir zinātniski institūti [17] un sadarbības projekti starp pētniecības institūtiem un universitātēm, kas strādā pie pētījumu metodikas, veic eksperimentālus un novērošanas pētījumus antroposofā medicīnā. To arī māca universitātēs Austrijā, Vācijā, Holandē, Itālijā, Latvijā, Spānijā un Šveicē.

Antroposofās medicīnas pēdējo pētījumu rezultātu apskats atrodams izdevumos: Hamre et al. 2009,[18] Kienle et al. 2009[19] un Kienle et al. 2006[20].

3.5.2. Drošība

Antroposofās medicīnas ārstēšanas metožu, antroposofo zāļu un antroposofo medicīnisko produktu drošība ir pārbaudīta un dokumentēta pētījumos, pierādot to labo panesamību. Visas antroposofās zāles tiek ražotas atbilstoši Labas ražošanas prakses standartiem. Antroposofās medicīnas ārsti ir izveidojuši jaunu elektroniskās farmakovigilances sistēmu, kas ir viena no labākajām pēdējos gados. Antroposofie ārsti seko augstajiem medicīniskās aprūpes standartiem, kurus nosaka „ Antroposofās medicīnas Labās profesionālās prakses vadlīnijas" (Guidelines for Good Profesional Practice in Anthroposophic Medicine, IVVA).

3.5.3. Izmaksas

Antroposofās medicīnas izmaksas atbilst tradicionālās medicīnas izmaksām stacionārā, rehabilitācijā un darba nespējas laikā. Vairāki pētījumi liecina par izmaksu samazinājumu attiecībā pret ārstēšanas ilgumu.[21] Tas ir īpaši nozīmīgi hronisku slimību ārstēšanā. Medicīniskā apdrošināšana liecina par minimālām ārstēšanas izmaksām.[22]

IV. Antroposofās medicīnas prakses ētika un antroposofā ārsta atbildība

1. Ētikas vērtības ir iesaistītas visās antroposofās prakses sfērās.

Ārstam vienmēr jāatceras, ka augstākā un vienīga ārsta sūtība ir ārstēt vai atgriezt pacientam veselību.

2. Antroposofā ārsta darbs veidojas no pārrunas ar pacientu, viņa uzvedības manieres novērošanas, viņa individuālo savdabību noskaidrošanas viņa visās dzīves sfērās.

3. Antroposofajam ārstam ir jāprot izvēlēties sarunā ar pacientu atbilstošu, individuālu pieeju, sarunas vešanas manieri, ievērojot deontoloģijas principus, lai pasargātu pacientu no jatrogēnu saslimšanu riska. Lai izvairītos no neobjektivitātes, ārstam jāattiecas pret pacientu bez aizspriedumiem. Aizspriedumi par pacienta personību var radīt kļūdas pacienta stāvokļa novērtēšanā un novest pie kļūdas viņa slimības ārstēšanā.

4. Pacienta fizisko sūdzību gadījumā ar viņa piekrišanu, ārstam jāizdara pacienta vispārējo un bojāto ķermeņa daļu apskate un izmeklēšana saskaņā ar ārsta (konvencionālās medicīnas) pamatspecialitātes un/vai apakšspecialitātes fiziskās un instrumentālās izmeklēšanas principiem.

5. Nopietnos klīniskos gadījumos, kad apdraudēta dzīvība, antroposofajam ārstam, pirms uzsākt ārstēšanu, jāizvērtē atroposofās metodes efektivitāte un sava kompetence šajā jomā. Ārsta pienākums ir sniegt šo informāciju. Pacientam vai viņa tuviniekiem jābūt savlaicīgi informētiem par ārstēšanas nepieciešamību ar konvencionālām metodēm, ja nepieciešams arī par nepieciešamību griezties pie citiem konvencionālās medicīnas speciālistiem.

6. Antroposofais ārsts garantē pacientam pilnīgu konfidencialitāti par sarunā iegūto informāciju, kā arī konfidencialitāti pret sociālo un juridisko atbildību.

7. Antroposofajam ārstam jāciena pacienta tiesības izvēlēties konvenciālo vai citu ārstēšanas metodi.

8. Antroposofais ārsts pacientu ārstē ar konvenciālās terapijas metodēm vai nosūta uz konsultāciju pie atbilstošas specialitātes konvencionālās medicīnas speciālistiem, ja:

  • nepieciešams noteikt patoloģiskā procesa lokalizāciju un raksturu;
  • nepieciešama ķirurģiska ārstēšana, piemēram, kritērijs, lai nosūtītu pacientu uz operāciju, ir audzējs, žultsakmeņu vai nierakmeņu mehāniska iedarbība uz dzīvībai svarīgiem orgāniem, asinsvadiem, kanāliem vai ejām;
  • nepieciešams noskaidrot, vai antroposofā terapija izmaina laboratorisko izmeklējumu rezultātus;
  • ja antroposofo ārstēšanu veic paralēli ar allopātisko farmakoterapiju, allopātisko zāļu devu samazināšanas saskaņošanai ar speciālistu (endokrinologu, pulmonologu, reimatologu u.c.) ārstējot cukura diabētu, bronhiālo astmu u.c. slimības, it īpaši, ja pacients iepriekš ir saņēmis insulīna vai hormonālo terapiju.

V. Medicīniskās tehnoloģijas darbībai nepieciešamie resursi

Ārstniecības personas. Latvijā antroposofo ārstniecību (diagnostika, ārstēšana un profilakse) var praktizēt, ordinēt un pielietot ārsts, kas ir trīs gadus mācījies Rīgas Stradiņa universitātes Tālākizglītības fakultātē antroposofo medicīnu un ieguvis antroposofā ārsta sertifikātu un ir apguvis attiecīgo medicīnisko tehnoloģiju. Ja analoga antroposofās medicīnas izglītība iegūta ārzemēs, sertifikātu atzīst Latvijas Ārstu biedrība, pamatojoties uz Latvijas Antroposofo ārstu asociācijas atzinumu.

Realizēt speciālās antroposofās medicīniskās tehnoloģijas (slimnieku antroposofā aprūpe, ritmiskā antroposofā masāža, antroposofā fizikālā un fizioterapija, ārstnieciskā eiritmija, antroposofā mākslu terapija) var arī citas ārstniecības personas, kas apguvušas šīs tehnoloģijas atbilstoši to Izvērstajos medicīniskās tehnoloģijas aprakstos noteiktajām prasībām.

Antroposofie ārsti sadarbojas ar citu specialitāšu ārstiem.

Medicīniskas tehnoloģijas. Antroposofā medicīnā diagnostikas un ārstēšanas process ietver noteiktas antroposofās diagnostikas un ārstnieciskas prasmes, īpašu nozīmi pievērš salutoģenētiskiem aspektiem, pacienta dvēseliskajai un garīgai dimensijai un tās mijiedarbībai ar fizisko ķermeni un pielieto visu mūsdienu konvenciālās medicīnas diagnostisko arsenālu un citu ārstu speciālistu konsultācijas. Ārsts antroposofajā ārstēšanā līdzās slimnieku aprūpei izmanto likumīgi Latvijas tirgū ievietotas zāles (tai skaitā antroposofās zāles), medicīniskās ierīces un Ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju datu bāzē reģistrētās metožu (procedūru) tehnoloģijas.

N.B. Latvijas Republikā speciālās antroposofās medicīniskās tehnoloģijas: ārstniecisko eiritmiju; antroposofo ritmisko masāžu (ar eļļām vai ziedēm), antroposofās kompreses, antroposofās ūdens procedūras un ārstniecisku apmazgāšanu vai ārstnieciskas vannas (visam ķermenim, kājām); antroposofās mākslas terapijas un citas antroposofās terapijas atļauts izmantot pēc to apstiprināšanas un reģistrācijas Ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju datu bāzē atbilstoši to Izvērsto medicīniskās tehnoloģijas metodes aprakstu nosacījumiem.

Telpas. Antroposofās medicīnas medicīnisko tehnoloģiju realizē telpā, kas atbilst un ir aprīkotas atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

 

Rīgā, 2012. gada 28. maijā

 

Latvijas Antroposofo ārstu asociācijas

valdes priekšsēdētāja                                                                               A. Flaumane

 

MT 12-015 

 

[1] Larsson. Kallenberg , Sense of coherence, socio-economic and health. European Journal of Public Health 1996;6: 175-180.

[2] katabolisms: aprakstā - ķermeņa šūnu un vielu destrukcija, kas ir pamats dzīvības funkcijām, izziņai un kustība.

[3] anabolisms: aprakstā - reģenerācijas sistēma

[4] Antroposofā medicīnā lieto atšķaidījumus, parasti attiecībā 1:10. Tos sauc par potencēm D1, D2, D3 līdz D30. Augstākas par D23 potences šķīdumi parasti vairs nesatur oriģinālās substances molekulas. Homeopātija postulē, ka speciālais atšķaidīšanas process, iegūstot lielos atšķaidījumus, piešķir preparātam spējas ietekmēt dzīves spēkus.

[5] antroposofija Webster enciklopēdiskajā vārdnīcā definēta kā "filozofija, kas balstās Rūdolfa Šteinera (1861-1925) mācībā, ka pareizā veidā veicot noteiktu pašdisciplīnu, var iegūt izziņas pieredzi par garīgo pasauli"

[6] salutoģenēze: principi, kas koncentrējas uz faktoriem, kas veicina un balsta cilvēku veselību un labklājību pretēji faktoriem, kas izraisa slimību. Salutoģenēze ir termins, ko radījis medicīnas socioloģijas profesors Ārons Antonovskis (skat. Aron Antonowsky, Unraveling the mystery of health. How people manage stress and stay well. Ann Arbor, 1987).

[7] antroposofijas izpratne par garīgo dimensiju ietver atziņu, ka katrs cilvēks ir unikāla nemirstīga individualitāte. Šī individualitāte dzīves garumā veic attīstības procesu gan slimībā, gan veselībā.

[8] skat. Nacionālā Veselības servisa datus par ģimenes ārstu praksi Stroudā, Lielbritānijā un http://members.ziggo.nl/peterkooreman/gpcs.pdf

[9] visām medicīnas profesijām iespējama tālākizglītība antroposofiskā pieejā

[10] http://www.iaap.org.uk/downloads/codex.pdf

[11] Hamre HJ, Witt CM, Glockmann A, Ziegler R, Willich SN, Kiene H. Rhythmical massage therapy in chronic disease: a four- year prospective cohort study. J Altern Complement Med 2007; 13 (6):635 – 42. Therkleson T, Sherwood P: Patient's experience of the external therapeutic application of ginger by anthroposophically trained nurses. Indio-Pacifi c Journal of Phenomenology 2005; 4:1 – 11.

[12] skat. http://www.demeter.net

[13] "Septiņi rūķi" Vācijā: http://www.siebenzwerge.info un Arta Holandē: http://www.lievegoedzorggroep.nl/index.php/ArtaVerslavingszorg

[14] IIPCOS study: http://www.ifaemm.de/

[15] MJ Kluger, Annals of the New York Academy of Sciences, 1998 Sep 29; 856:224 – 33, Role of fever in disease, http://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/j.1749-6632.1998.tb08329.x/abstract Richard Beasley, the Lancet Vol 372 September 20, 2008, Association between paracetamol use in infancy and childhood, and risk of asthma, rhinoconjunctivitis and eczema in children aged 6 – 7 years

[16] Kiene H, von Schön-Angerer T: Single-Case Causalitiy Assessment as a Basis for Clinical Judgment. Alternative Therapies 1998;4:41 – 47

[17] Pētniecības centri: sīkāka informācija http://www.ivaa.info; Gerhard Kienle Lehrstuhl für Medizintheorie, Integrative und Anthroposophische Medizin Universität Witten/Herdecke, DE GmbH; Universität Bern, CH, Kollegiale Instanz für Komplementärmedizin (KIKOM); Institute for Applied Epistemiology and Medical Methodology (IFAEMM e.V.), Freiburg DE; Forschungsinstitut Havelhöhe, Berlin, DE; Forschungsinstitut Hiscia Verein für Krebsforschung, Arlesheim, CH; Institut für klinische Forschung (IKF), Berlin, DE; Louis Bolk Instituut (Department of Healthcare & Nutrition), Driebergen, NL

[18] Hamre HJ, Kiene H, Kienle GS. Clinical research in anthroposophic medicine. Altern Ther Health Med 2009; 15(6):52-5. http://www.ifaemm.de/Abstract/PDFs/HH09_6.pdf

[19] Kienle GS, Glockmann A, Schink M and Kiene H. Viscum album L. extracts in breast and gynaecological cancers: a systematic review of clinical and preclinical research. Journal of Experimental & Clinical Cancer Research 2009; 28:79

[20] Gunver Kienle MD, Helmut Kiene MD, Hans Ulrich Albonico, MD. Anthroposophic Medicine Effectiveness, Utility, Costs Safety. Schattauer Verlag, Stuttgart – New York, 2006.

[21] AMOS: pētījums liecina, ka antroposofas ārstēšanas pirmajā gadā izmaksas nozīmīgi neatšķiras no izmaksām gadā pirms ārstēšanas; otrā gadā izmaksas samazinājās par 13%.

[22] http://members.ziggo.nl/peterkooreman/gpcs.pdf