Deju un kustību terapija

  1.  Izvērsts medicīnas tehnoloģijas metodes apraksts
  2. Deju un kustību terapija

    1. Uzsākot profesionālo darbību deju un kustību terapijā (turpmāk DKT) veselības aprūpes sistēmā, viens no pirmajiem deju un
  3. kustību terapeita uzdevumiem ir iepazīties ar tās organizācijas kultūru, kurā viņš strādās, lai izprastu konkrētās organizācijā valdošās vērtības, sociālās normas, prasības, vietu multidisciplinārajā komandā u.c. organizāciju raksturojošus faktorus, kas parasti ietekmē deju un kustību terapeita darba specifiku.
    1. Kā nākamais solis jāmin DKT kabineta / telpas iekārtošana atbilstoši DKT specializācijas prasībām.[1] DKT kabineta iekārtošana
  4. ir atkarīga no tā, vai DKT kabinets paredzēts individuālajai deju un kustību terapijai, deju un kustību terapijai grupā vai abām DKT darba formām. DKT kabinets ir tā vieta, kur notiek gan radošais, gan terapeitiskais process, kas, pirmkārt, paredz nodrošināt klientu / pacientu ar pietiekami plašu telpu jeb „radošo arēnu"[2] radošā darba veikšanai. Tas nozīmē, ka DKT kabineta platībai ir jābūt pietiekami lielai, otrkārt, jābūt iekārtotam tā, lai klients / pacients justos droši un fiziski komfortabli, veicot ar radošo procesu saistītās aktivitātes.
    1. DKT laikā klients / pacients ir jānodrošina ar pamata mākslas rekvizītiem, kas deju un kustību terapijā ir daudzkrāsaini dažādu
  5. faktūru audumi, lakati, bumbas, batuti, vingrošanas riņķi, nūjas, paklājiņi u.c. Mākslas rekvizītiem ir jābūt labi pārskatāmiem pirms radošā procesa uzsākšanas, lai klientam / pacientam būtu viegli izdarīt izvēli.[3] Tiem ir jābūt izkārtotiem vai nu plauktos, vai novietotiem uz galda, kur klients / pacients strādās, vai noliktiem uz grīdas, krēsliem u.c. atbilstoši radošā darba specifikai.
    1. Deju un kustību terapeits palīdz saprast klientam / pacientam, kā lietot konkrētu mākslas materiālu vai rekvizītu, sniedz
  6. nepieciešamo tehnisko palīdzību, palīdz organizēt rekvizītu izmantošanu. Ja daži mākslas materiāli vai rekvizīti nav piemēroti kādai konkrētai klientu / pacientu vecuma grupai, deju un kustību terapeits sesijas laikā tos konkrētajai klientu / pacientu grupai nepiedāvā.
    1. DKT sākas ar atbilstošas vienošanās (kontrakta) noslēgšanu starp klientu / pacientu un deju un kustību terapeitu, kurā
  7. noteiktas abu pušu tiesības, pienākumi un atbildība terapeitiskajās attiecībās. Deju un kustību terapeits iesaistās terapeitiskajās attiecībās un DKT procesā vienīgi pēc nosūtījuma no citiem speciālistiem vai klienta / pacienta brīvprātīgas pieteikšanās. Vienošanās var būt rakstiska vai mutiska, kura mākslu terapijas laikā var tikt grozīta, pārskatīta un koriģēta un kuru noslēdz abas puses (deju un kustību terapeits un klients / pacients, ja tas ir iespējams, vai viņu pārstāvoša persona, piemēram, vecāki, aizbildnis u.c.), lai nodrošinātu skaidrību, savstarpēju sapratni un radītu ētisku un tiesisku ietvaru terapeitiskajām attiecībām.[4] Skaidra un piemērota vienošanās ievieš struktūru, norāda virzienu un mērķi darbam un nodrošina kārtību. Tā ir nepieciešama, lai veidotu pamatnoteikumus un robežas efektīvai mākslu terapijai, kā arī iespējami maksimāli izvairītos no domstarpībām un strīdiem.[5]
    1. Vienošanās iekļauj pamatnoteikumus, kas nosaka sesiju skaitu, biežumu, vietu, ilgumu, samaksu, konfidencialitāti, radīto /
  8. fiksēto mākslas darbu glabāšanu, kā arī paredz rīcību situācijās, kad sesija tiek pārcelta vai nenotiek. Tiek atvēlēts laiks, lai informētu klientu / pacientu par DKT procesu, principiem, iespējamiem rezultātiem, riskiem, ietekmi uz veselību. Pamatnoteikumos tiek iekļauta arī klienta / pacienta piekrišana par piedalīšanos individuālajās vai grupas sesijās. Būtu vēlams apspriest klienta / pacienta un deju un kustību terapeita savstarpējās gaidas – to, kā abas puses izprot DKT mērķi, kādus rezultātus abas puses sagaida terapijas noslēgumā un kā šie rezultāti tiks atpazīti.[6] Ja iespējams, tiek noteikti DKT starprezultātu un gala rezultātu novērtēšanas kritēriji. Līdz ar to, deju un kustību terapeitam ir atbilstoši jāpārrunā un jāizskaidro gan klientam / pacientam, gan viņa piederīgajiem / aprūpētājiem DKT process, iespējamie rezultāti, riski un DKT ietekme uz veselību.
    1. Viens no deju un kustību terapeita (turpmāk dkt) uzdevumiem pirmajā mākslu terapijas posmā ir klienta(u) / pacienta(u)
  9. sākotnējā izvērtēšana (angl. initial assessment) un piemērotības noteikšana individuālajam vai grupas darbam, izmantojot sākotnējās intervijas un mākslā balstītus izvērtēšanas instrumentus, kā arī hipotēzes izveide par klienta / pacienta grūtībām un tām atbilstošo DKT, balstoties uz apkopotajiem izvērtēšanas rezultātiem. Izvērtēšana (angl. assessment) ir pamats DKT mērķu izvirzīšanai un DKT plāna sastādīšanai.
  10. Izvērtēšanā[7] dkt lieto dažādus izvērtēšanas instrumentus, atbilstoši savai kompetencei, lai:
    1. 1) izvērtētu klienta / pacienta orientējošo aktuālo fizisko stāvokli, psiholoģisko stāvokli un sociālo situāciju;
    2. 2) izprastu klienta / pacienta pašreizējās problēmas / grūtības un to attīstību;
    3. 3) izvērtētu klienta / pacienta resursus un spējas;
    4. 4) izvērtētu klienta / pacienta piemērotību DKT;
    5. 5) veiktu risku un kontrindikāciju izvērtēšanu klientam / pacientam;
    6. 6) formulētu DKT mērķus (sākotnējais izvērtējums ir dkt darba hipotēzes pamats, kas nosaka DKT plāna izveidi).
    7. Nereti izvērtēšana tiek veikta sadarbībā ar ārstējošo ārstu un citiem multiprofesionālās komandas speciālistiem. Jēdziens
  11. izvērtējums ir jānodala no jēdziena diagnoze. Izvērtējums atšķirībā no diagnozes, kuras pamatā ir simptomu noteikšana, ir orientēts uz klienta / pacienta vajadzību un resursu noteikšanu. DKT izvērtējums, atbilstoši Britu Mākslas terapeitu asociācijas (angl. British Assocition of Art's Therapists, BAAT) pozīcijai, neietver atbilstību fiksētiem kritērijiem, bet ir hipotēzes formulējums, tā mērķis ir paplašināt sapratni un izmantot pieredzi tā, lai stimulētu jaunu domāšanas veidu un sekmētu attīstības iespējas. Tiek uzsvērts, ka izvērtēšanā uzmanība jāpievērš daudzveidīgiem aspektiem - biogrāfiskai, kultūras, psiholoģiskai un mākslinieciski radošai klienta / pacienta pieredzei. Tā kā hipotēzes formulēšana prasa sadarbību starp dkt un klientu / pacientu, tā var mainīties. Vienlaikus tiek norādīts, ka dkt strādā kopā ar ārstiem, kuri nosaka diagnozi, un dkt šajā procesā nav tieši iesaistīti, viņu apsvērumi formulējumos un hipotēzēs var būt noderīgi diagnosticēšanas procesā, to modificējot.
    1. Viens no dkt pienākumiem, uzsākot DKT ir izvirzīt un noformulēt terapeitisko mērķi un uzdevumus (izveidot terapijas plānu),
  12. ja iespējams, sadarbībā ar klientu / pacientu,[8] ņemot vērā klienta / pacienta īpatnības, iespējas, mākslu terapijas ilgumu un darba vides specifiku.
  13. Deju un kustību terapija var strādāt, lai:
    1. 1) primāri mazinātu saslimšanas, traucējuma simptomus (piemēram, depresiju, trauksmi, fobijas u.c. ar garīgām funkcijām saistītus traucējumus, kā arī hroniskas sāpes);
    2. 2) sekundāri, izmantojot integratīvu pieeju, uzmanību fokusētu uz klienta / pacienta domāšanu, jūtām un uzvedību, dzīves veidu, kas ietekmē viņa pamatproblēmu. Šajā gadījumā DKT darbība ir saistīta ar sevis apzināšanos, emociju izpausmi un regulāciju, mijiedarbības un komunikācijas pilnveidošanu, kognitīvo iemaņu attīstības veicināšanu, uzvedības izpausmju uzlabošanu. Ja nepieciešams, uzmanība var tikt fokusēta uz attīstību sekmējošām terapijas metodēm, tādejādi mēģinot ietekmēt problēmu netiešā veidā. Uzmanība nav fokusēta uz problēmu (traucējumu, simptomu) tieši, bet uz to iespējami ietekmējošiem faktoriem;
    3. 3) terciāli, izmantojot atbalstošo pieeju, uzmanību vērstu uz personības izaugsmi, lai palīdzētu klientam / pacientam tikt galā ar esošo problēmu, mazināt problēmas sekas vai mazināt problēmas attīstību preventīvā kontekstā. Hronisku un nedziedināmu saslimšanu gadījumos DKT uzmanība tiek vērsta uz samierināšanos, skumju pārstrādi un situācijas pieņemšanu.

    1. Pēc Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijas (SFK) deju un kustību terapijas darbību var attiecināt
  14. uz ķermeņa funkciju, aktivitātes un dalības, vides un personālo faktoru komponentēm, darbojoties ar izvērtēšanu, attīstības veicināšanu, funkciju uzlabošanu, traucējumu novēršanu un mazināšanu sekojošos domēnos:
    1. 1. ķermeņa funkciju līmenī:
      1. a. garīgās funkcijas;
      2. b. maņu funkcijas un sāpes;
      3. c. nervu, muskuļu un skeleta sistēmas un ar kustībām saistītās funkcijas;
    2. 2. aktivitātes un dalības līmenī:
      1. a. mācīšanās un zināšanu lietojums;
      2. b. vispārējie uzdevumi un vajadzības;
      3. c. komunikācija;
      4. d. mobilitāte;
      5. e. pašaprūpe;
      6. f. interpersonālā mijiedarbība un attiecības;
      7. g. dzīve kopienā, sociālā un pilsoniskā dzīve;
    3. 3. vides faktoru līmenī:
      1. a. atbalsts un savstarpējās attiecības;
      2. b. attieksmes;
      3. c. personālie faktori – personas īpašību ietekme.

  15. Deju un kustību terapijas indikācijas :
  • Kustību un balsta sistēmas slimības (hroniskas sāpes, fiziskās un stājas problēmas, muskuļu, saišu un locītavu vājums, nespēks, krampji, osteohondroze, skolioze u.c.)
  • Sirds un asinsvadu un vielmaiņas slimības (arteriālā hipertensija, hiperlipidēmija, insulīna rezistence)
  • Elpošanas orgānu slimības (bronhiālā astma)
  • Ādas slimības (psoriāze, neirodermīts)
  • Kuņģa un zarnu trakta slimības (hroniskas vēdera dobuma augšdaļas slimības bez organiska cēloņa)
  • Nervu sistēmas traucējumi gan perifērās sistēmās, gan CNS (locekļu tirpšana, pēc insulta stāvokļi u.c.)
  • Ginekoloģiskās slimības (hronisks iegurņa sāpju sindroms)
  • Funkcionāli sindromi un hronisks noguruma sindroms
  • Psihiskas saslimšanas, uzvedības traucējumi, mācīšanās grūtības.

  1. Deju un kustību terapijas kontrindikācijas :
  • Akūti stāvokļi (ķirurģiskas iejaukšanās nepieciešamība, akūta psihoze),
  • Hroniskas saslimšanas paasinājums,
  • nekompensēta arteriālā hipertensija,
  • akūtas muskuļu un skeleta sāpes,
  • dezorientācija laikā un telpā,
  • paaugstināts spiediens acīs.

    1. Īpaša piesardzība nepieciešama strādājot ar sekojošām slimību grupām:
      1. Ļaundabīgie audzēji. Iedzimtas hemolītiskas anēmijas.
      2. Asinsrites traucējumi, a. vertebralis sindroms
      3. Neskaidras etioloģijas (izcelsmes) infekcijas slimības un drudža stāvokļi.
      6. Hroniskas infekciozas saslimšanas akūtā (paasinājuma) stadijā (tuberkuloze, bruceloze u.c.)
      7. Sirds, plaušu u.c. saslimšanas dekompensācijas stadijā.

    1. DKT mērķu izvirzīšana ir cieši saistīta ar DKT plāna izstrādi un DKT rezultātu novērtējuma kritēriju izvirzīšanu. Kā jau tika
  1. minēts, DKT mērķu izvirzīšana ir saistīta ar:
    1. 1) darba vides specifiku (veselības aprūpes, sociālās aprūpes, izglītības iestādes u.c.);
    2. 2) multiprofesionālās komandas speciālistu darbu;
    3. 3) klienta / pacienta indikācijām / kontrindikācijām;
    4. 4) klienta / pacienta funkcionēšanu / nespēju;
    5. 5) klienta / pacienta veselības stāvokli ietekmējošiem vides un personālajiem faktoriem;
    6. 6) klienta / pacienta vajadzībām, vēlmēm, grūtībām, resursiem, iespējām;
    7. 7) u.c.faktoriem.
    8. Savukārt, lai DKT pirmajā posmā izstrādātu DKT plānu, dkt pēc klienta / pacienta izvērtēšanas veic:
    9. 1) literatūras analīzi, t.i., izpēta, kā DKT strādā ar konkrēto klientu / pacientu grupu;
    10. 2) veic teorētiskās pieejas izvēles pamatojumu darbā ar konkrēto klientu / pacientu grupu;
    11. 3) formulē radošā procesa pamattēmas (tēmu blokus) atbilstoši izvirzītajiem DKT mērķiem (ievērojot secīguma un attīstības principus);
    12. 4) atlasa katrai tēmai atbilstošus DKT uzdevumus / metodes un pamato to atbilstību konkrētajā situācijā;
    13. 5) izvirza un formulē katras sesijas mērķi un norāda izvēlētos uzdevumus / metodes to sasniegšanai.

    1. DKT procesa laikā DKT mērķi un DKT plāns var mainīties, jo DKT procesa laikā svarīgi veikt starprezultātu novērtējumu, kas
  2. prasa pārskatīt plānotās darbības efektivitāti un DKT procesa atbilstību plānam, mērķiem un pašreizējai situācijai.
    1. DKT sesijas struktūra katrā DKT posmā veidojas atšķirīgi. Pirmajā posmā sesijas lielākā daļa tiek veltīta kontakta nodibināšanai
  3. un klienta / pacienta izvērtēšanai, savukārt, otrajā posmā nozīmīgs organizējošs faktors ir katras DKT sesijas trīsdaļu struktūra, ieplānojot katras daļas aptuveno ilgumu:
  4. Ievaddaļa, kurā tiek veikta aktuālās situācijas izvērtēšana un iesildīšanās radošajam darbam, izmantojot atbilstošas DKT iesildīšanās tehnikas.
  5. Galvenā (darbības) daļa, kurā notiek pats radošais process, izmantojot DKT atbilstošas darbības tehnikas, kam seko radošā procesa un rezultāta apspriešana, kā arī terapeitisko attiecību pārrunāšana.
  6. Noslēguma daļa, kurā tiek izdarīti secinājumi par sesiju.
    1. DKT sesijas ilgums ir 30 / 60 / 90 min. atkarībā no klienta / pacienta vecuma, fiziskā un psiholoģiskā stāvokļa, klīniskās
  7. diagnozes (ja tāda ir), DKT mērķa, DKT formas – individuāli vai grupā u.c. faktoriem.
    1. DKT noslēguma posmā tiek veikts DKT rezultātu novērtējums (t.i., progresa, dinamikas, rezultātu novērtējumu),
  8. kopsavilkums un DKT noslēgums.
    1. Pēdējās DKT sesijās dkt kopā ar klientu / pacientu veic DKT rezultātu novērtējumu atbilstoši iepriekš izstrādātiem
  9. novērtēšanas kritērijiem, kuri tiek izvirzīti DKT procesa pirmajā posmā. Dkt kopā ar klientu / pacientu pārskata terapeitisko procesu kopumā un pārrunā sasniegto izmaiņu atbilstību terapeitiskajam mērķim. Viens no veidiem, kā konstatēt klienta / pacienta sasniegtos rezultātus un izmaiņas DKT laikā, ir izvērtēt viņa kustību kvalitāšu attīstību (tiek izmantota Lābana kustību analīze un Kestenbergas kustību profils). Tas palīdz klientam / pacientam apzināties un novērtēt izmaiņas, kas notikušas DKT laikā.
    1. Deju un kustību terapeits, veicot novērtējumu izmanto:
    2. 1) kvalitatīvu pieeju, kas prasa izkoptas intervēšanas un novērošanas prasmes;
    3. 2) mākslā balstītos instrumentus, kas prasa zināšanas gan par psihometriskajiem, gan klīniskajiem raksturojumiem;
    4. 3) aptaujas.
    5. Veidojot kopsavilkumu, jāņem vērā, vai DKT procesa pabeigšana ir bijusi plānota vai neplānota. Plānota darba pabeigšanas
  10. gadījumā dkt atzīmē būtiskākās klienta / pacienta stāvokļa un uzvedības izmaiņas, to atbilstības pakāpi terapeitiskajam mērķim, rekomendācijas un nosacījumus gūto rezultātu uzturēšanai un turpmākajam darbam. Ja darba pabeigšana bijusi neplānota, jāfiksē pārtraukšanas brīdī panāktās izmaiņas klienta / pacienta stāvoklī vai uzvedībā, ja tādas ir, DKT pārtraukšanas iemesli un iespējamās sekas. DKT rezultātu novērtējumā, tāpat kā starprezultātu novērtējumā, var veikt patstāvīgu novērtējumu, veikt to kopā ar kolēģiem vai supervīzoru. DKT strādājot multidisciplinārā komandā, DKT rezultāti tiek pārrunāti ar multiprofesionālās komandas speciālistiem.
  11. Apstiprināmās medicīniskās tehnoloģijas "deju un kustību terapija" algoritms

  12. 1. Pacienta orientējošā aktuālā fiziskā, psiholoģiskā stāvokļa un sociālās situācijas izvērtēšanas un analīzes deju un kustību terapeita tehnoloģijas:
    1. 1.1. sākotnējās informācijas iegūšana (kontakta dibināšana un intervija ar pacientu) (30 - 90 min);
    2. 1.2. pacienta grūtību un situācijas analīze, iegūstot papildus informāciju no piederīgajiem, ārstniecības personāla (60 min);
    3. 1.3. pacientu pašnovērtējuma aptaujas (30 – 60 min);
    4. 1.4. objektīvā izvērtējuma testi (30 – 60 min);
    5. 1.5. mākslā balstīta izvērtēšana deju un kustību terapijā: (30 – 90 min):
      1. 1.5.1. Lābana kustību analīze (30 min);
      2. 1.5.2. Kestenbergas kustību profils (60 min).
    6. 1.6. vispārējā pārskata izveide (izvērtēšanā iegūtās informācijas, multiprofesionālās komandas dalībnieku izmeklējumu rezultātu analīzes un pacienta slimības vēstures analīzes apkopošana) un mākslas terapeita darba hipotēzes izvirzīšana un formulēšana, deju un kustību terapijas mērķu un uzdevumu formulēšana, deju un kustību terapijas rezultātu novērtēšanas plānošana; ja mākslas terapeits strādā multiprofesionālas rehabilitācijas komandas sastāvā – deju un kustību terapijas mērķu integrācija kopējā komandas darba plānā (60 – 90 min).
  13. 2. Deju un kustību terapeita darba tehnoloģijas:
    1. 2.1. deju un kustību terapijas sesija (individuāli vai grupā), izmantojot iesildīšanās tehnikas, darbības tehnikas un noslēguma tehnikas, iekļaujot specifiskas deju un kustību terapijas metodes vai to elementus kopējā procesā (piem. Čeisas interaktīvā – komunikatīvā kustība, Vaithausas autentiskā kustība u.c.) (30 – 120 min):
      1. 2.1.1. iesildīšanās tehnikas – aktīvi vingrinājumi individuāli vai grupā, lai iesildītu ķermeni un aktivizētu pacientu deju un kustību terapijas procesam (ķermeņa iesildīšanās tehnikas, ķermeņa jūtīguma un kustību koordinācijas veicināšanas tehnikas, elpošanas tehnikas);
      2. 2.1.2. darbības tehnikas – individualizēti aktīvi un direktīvi deju un kustību terapijas vingrinājumi individuāli vai grupā terapeitisko mērķu sasniegšanai (komunikatīvās kustības attīstīšana izmantojot spoguļošanu, pastiprināšanu, pārspīlēšanu, kustības vadīšanu, sekošanu kustības vadībai, vingrinājumi pozitīva ķermeņa tēla un pašcieņas attīstīšanai, vingrinājumi komunikācijas prasmju attīstīšanai u.c.);
      3. 2.1.3. darbības tehnikas – individualizēti aktīvi un nedirektīvi deju un kustību terapijas vingrinājumi individuāli vai grupā (improvizācijas veicināšana piedāvājot kustību tēmu, kustības metaforas attīstīšana, rekvizītu izmantošana);
      4. 2.1.4. noslēguma tehnikas katras deju un kustību terapijas sesijas integrēšanai (verbalizācija, dialoga veidošana un atgriezeniskā saikne; individualizēti vingrinājumi: relaksācija un vizualizācija, darbs ar pieskārieniem);
  14. 3. Deju un kustību terapijas rezultātu novērtēšana, atbilstoši 1.5. punktam (60 min).
  15. 4. Slēdzienu un rekomendāciju izstrāde (30 min).
  16. 5. Savas prakses supervīzija individuāli vai grupā (60 – 90 min).
  17. 6. Deju un kustību terapeits izmantojot 1. un 2. punktā minētās tehnoloģijas piedalās pacientu ārstniecības procesā neatkarīgas prakses (monoprofesionāla pakalpojuma sniedzējs) vai multiprofesionālas komandas sastāvā.
  18. 7. Deju un kustību terapeits, lietojot minētās tehnoloģijas, dienā strādā maksimāli ar pieciem pacientiem individuāli vai maksimāli ar divām grupām, vai individuāli un grupā, bet ne vairāk kā ar vienu grupu un trim individuālajiem pacientiem dienā.
  19. 8. Deju un kustību terapeits veic regulāru savas prakses supervīziju.
  20. Aprakstā izmantojamie specifiskie deju un kustību terapijas termini

    1. DKT tiek veikta Lābana kustību analīze (LKA), kam izmanto arī īpašu kustību pieraksta veidu, kuras autors ir Rūdolfs
  21. Lābans (Rudolf Laban). Viņš saredzēja kustības potenciālo pielietojumu kā apzināto un neapzināto domu, jūtu un konfliktu ekspresīvu mediju, kā arī līdzekli, ar kura palīdzību sabiedrība nodod nākamajām paaudzēm tradīcijas, adaptīvos uzvedības modeļus un reliģiskos rituālus[9]. Autors radīja kustības apraksta sistēmu, kas centās aprakstīt visus iespējamos veidus, kā cilvēki kustas, un to nosauca par "piepūles koncepciju". Piepūle apraksta kustības dinamiku ar četriem kustības faktoriem: telpa, svars, laiks, plūsma. Katram kustības faktoram ir divas pretējas iespējas: indivīds var izmantot telpu vai nu "tieši" (īsākais ceļš starp diviem punktiem) vai "netieši" (apļveida); svars var būt "spēcīgs" (izmantojot lielāku piepūli) vai "viegls" (mazāka piepūle); laika izmantošana var būt "ātra" (pēkšņa) vai "lēna" (kavēta); plūsma (kustības saspringtība) var būt "saistīta" vai "brīva". Katrs faktors ir atkarīgs no konkrētiem citiem. Novērojot pacienta kustību, deju un kustību terapeitam ir jāatklāj, kurš kustības faktors vai elements ir redzams kā daļa no lielākas kustības konfigurācijas un konteksta.
    1. Lābana kustību analīze (LKA) tiek izmantota, lai pierakstītu klienta / pacienta kustību dinamiku, novērotu to attīstībā, labāk
  22. izprastu klīnisko materiālu, veidotu pamatu DKT terapeitiskajam plānam, analizētu klienta / pacienta un deju un kustību terapeita mijiedarbību. Šī kustību novērošanas sistēma tiek izmantota arī pētījumos un deju un kustību terapeita kustību potenciāla novērošanai un attīstībai[10].

    1. Kestenbergas kustību profils (KKP) atspoguļo cilvēka psihomotoro attīstību[11], to izveidoja Dr. Judīte Kestenberga
  23. (Judith Kestenberg), integrējot Lābana kustību analīzi un personības attīstības teorijas (A.Freida, D. Vinikots, M. Mālere) un pieskaņojot šo sistēmu DKT vajadzībām.[12] KKP pielieto DKT, lai aprakstītu cilvēka kustību, DKT mērķu un plāna izstrādei, klienta / pacienta izpētei un DKT terapeitiskā procesa izvērtēšanai un novērtēšanai.[13]
    1. KKP pastāv divi galvenie koncepti, kuri katrs veido savu sistēmu ar divām kategorijām un apakškategorijām (skat. attēlu
  24. 2.2.4.). Pirmais ir spriedzes plūsmas koncepts, kas attiecīgi veido 1.sistēmu (spriedzes piepūles plūsmas sistēma). Spriedzes plūsmas pamatā ir Lābana piepūles teorija. Pirmā sistēma ataino iekšējās vajadzības, virzības, afektus un temperamentu un specifiskas attīstības problēmas jeb Ego attīstību no psihodinamiskā viedokļa. Otrais koncepts, kas arī ir attīstīts no LKA un ir pamatā 2. sistēmai, ir formas plūsma. Tas vizuāli atspoguļo pārmaiņas izaugšanā un saraušanās vienā vai vairākās dimensijās jeb pauž agrīnas sajūtas par sevi attiecībās ar apkārtējo vidi.[14]
    1. Spriedzes plūsmas ritmi – 10 muskuļu spriedzes paterni, kas parādās regulāros vai neregulāros intervālos. J.Kestenberga
  25. uzskatīja, ka ritmi sākotnēji rodas no primārās bioloģiskās funkcijas un ritmu attīstība ir saistīta ar fizioloģisko un psiholoģisko nobriešanu.[15]
    1. Spriedzes plūsmas īpašības – apraksta muskuļu spriedzes elastīgumu un kustības nepārtrauktību vai pārtrauktību. Šī kategorija
  26. ir saistīta ar jūtu, vajadzību izpaušanu un atspoguļo indivīda temperamentu.
    1. Formas Plūsmas Formējošā sistēma – šī sistēma parāda, kā attīstās klienta / pacienta attiecības ar apkārtējo vidi un citiem
  27. cilvēkiem. J.Kestenberga šo sistēmu saista ar Melānijas Kleinas objektu attiecībām. Formas plūsma norāda uz komforta / diskomforta līmeni, drošības / nedrošības izjūtu attiecībās, tā sniedz iespēju izpaust un strukturēt iekšējās sajūtas par attiecībām. [16]
  28. Bipolāra formas plūsma – kopš cilvēka dzimšanas bipolārā formas plūsma sniedz informāciju par cilvēka labsajūtu vai diskomfortu (atvēršanās - aizvēršanās). Tā ir saistīta ar pamata uzticēšanos izjūtas veidošanos un attīstību mātes-bērna agrīnajās attiecībās. Vizuāli bipolāro formas plūsmu var novērot, kā simetrisku ķermeņa izplešanos un sašaurināšanos. Ķermenis izplešas un sašaurinās sekojošos veidos: izplešanās un sašaurināšanās (horizontālā dimensija); izaugšana / izstiepšanās / pagarināšanās un saraušanās / saīsināšanās (vertikālā dimensija); izliekšanā uz āru un iekrišanās (sagitālā dimensija).
  29. Unipolāra formas plūsma – asimetriska ķermeņa izplešanās un sašaurināšanās, kas notiek attiecībā pret īstu vai iedomātu specifisku stimulu, kas var būt saistošs vai atgrūdošs. Eksistē sekojoši unipolāri formas plūsmas veidi: sāniska izplešanās / iztiepšanās un sašaurināšanās uz vidu, jo šķērso viduslīniju; pagarināšanās vai saīsināšanās uz augšu un pagarināšanās vai saīsināšanās uz leju; izgāšanās vai iekrišana uz priekšu un izgāšanās vai iekrišana uz aizmuguri. Unipolāra formas plūsma raksturo kā klients / pacients sāk komunikāciju ar cilvēkiem vai izvairās no nepatīkama kontakta. Attiecīgi izplešanās tiek saistīta ar kontakta veidošanu ar apkārtējo vidi un cilvēkiem, savukārt sašaurināšanās tiek lietota, lai izvairītos no kontakta veidošanas.[17]
  30. Formu veidošanās virzībā – lineāru vektoru radīšana telpā, lai radītu kontaktu ar citiem cilvēkiem vai priekšmetiem, vai arī lai izvairītos no tā, radītu robežas un sevi aizsargātu. Formu veidošana telpā var notiek kustībā vienā dimensijā (miets) vai divās dimensijās (arka) ar kustībām: uz sāniem, šķērsām, uz leju, uz augšu, uz priekšu un atpakaļ.[18]
    1. Čeisas interaktīvā – komunikatīvā kustība – DKT metode, ko izveidojusi DKT pioniere Marianna Čeisa (Marianna Chase)
    un kas izmantoja četrus pamatprincipus: ķermeņa aktivitāte, simbolisms, attiecības terapeitiskajā procesā un ritmiska aktivitāte grupā. Šie četri pamatprincipi vēlāk kļuva par DKT teorētiskajiem stūrakmeņiem[19] un tālāk tiks raksturoti sīkāk.
  31. Ķermeņa aktivitāte. M.Čeisa uzskatīja, ka skaists, veselīgs, koordinēts ķermenis ir vērtība, savukārt, morfoloģiski un somatiski traucējumi ķermenī liecina par organisma neadekvātu atbildi uz konfliktu. Emocijām sakāpinoties līdz patoloģiskam līmenim, patoloģisks kļūst arī ķermenis. Dejas izraisītā aktivitāte, sniedz iespēju gan izlādēt, gan mobilizēt jūtas. Ar dejas kā komunikatīva instrumenta palīdzību iespējama klienta / pacienta reintegrācija reālā vidē pat smagu psihisku saslimšanu gadījumos. Dejas kustība attīsta klienta / pacienta skeleta muskulatūras elastību un mobilitāti, paralēli, stabilizējot elpošanas struktūru, tā spēj mainīt emocionālo bloku stāvokli, mazināt spriedzes līmeni ķermenī.
  32. Simbolisms. Emocionālās problēmas var risināt arī ar simbolisku darbību, kas neprasa īpašu tulkojumu vai analīzi. Neverbālie simboli ar savu daudzdimensionālo semantisko nozīmi palīdz klientam / pacientam DKT atsaukt atmiņā notikumus un atkārtoti izdzīvot iepriekšējo pieredzi. Ir problēmas, kuras iespējams izpaust tikai simboliskā līmenī. Ļoti nozīmīgs šajā kontekstā kļūst dkt darbs, kuram ir jāpieņem un jāspēj saprast klienta / pacienta simbolus. Dkt ar izpratni un empātiju uztverot klienta / pacienta simboliskās izpausmes, var tās pastiprināt un aktivizēt, palīdzot klientam / pacientam efektīvāk izpaust traumatisko pieredzi. Kopējā darbā dkt un klients / pacients var veidot jaunas simboliskās attiecības.
  33. Terapeitiskās attiecības. Klienta / pacienta un dkt attiecību pamatā ir kustību empātija, kas DKT situācijā izpaužas kā atspoguļošana. Dkt ir vērīgs pret klienta / pacienta neverbālo valodu, viņš uztver, iemieso to (pielāgo savu ķermeņa spriedzes līmeni un kustību kvalitātes) un atspoguļo atpakaļ klientam / pacientam, paplašinot un izgaismojot klienta / pacienta piedāvāto tēmu. Dkt uzdevums ir vizuāli un kinestētiski izprast un pieņemt klienta / pacienta kustības un strādāt ar tām. Dkt, atkārtoti modelējot klienta / pacienta kustības ar savu ķermeni, terapeitiskā saskarsme kļūst ciešāka un nostiprinās.
  34. Ritmiskā aktivitāte grupā. M.Čeisa lietoja šo pieeju darbā ar klientiem / pacientiem, veicinot viņu pašizpausmi. Viņa atzina un izmantoja ritmu kā faktoru, kas organizē indivīda uzvedību un rada solidaritātes izjūtu starp cilvēkiem. Strādājot grupā vienotā ritmā, var nonākt pie grupas kopējās elpas, pulsa, vienota ritma izjūtas. Pateicoties kustības ritmam, visvienkāršākā kustība pauž emocijas. Bieži kustības ir neapzinātas, taču tās iespējams ieraudzīt un apzināt, pateicoties simboliskām, ritmiskām kustībām. M.Čeisa uzskatīja, ka ritms ir terapeitisks instruments komunikācijai un sava ķermeņa apzināšanai.
    1. M.Čeisa strādāja psihiatriskajā klīnikā ar pacientiem, kuriem ir dažādas diagnozes. Pacientiem vienmēr tika dota iespēja
  35. izvēlēties dalības veidu katrā konkrētajā sesijā. M.Čeisa ar pacientiem, kuriem darbs grupā nebija piemērots, strādāja individuāli, tādēļ, ka pēc viņas domām, tieša, individuāla rakstura saskarsme dažkārt ir mērķtiecīgāka par grupas dinamikas procesiem.
    1. Vaithausas autentiskā kustība - metode, kuras izveidotāja ir Mērija Vaithausa (Mary Starks Whitehouse), viņa apvienoja
  36. dejas ekspresionistu (piemēram, Mērijas Vigmanes (Mary Wigman) pieeju dejai ar K.G.Junga psihoanalītisko terapiju[20]. Darbā ar klientu / pacientu tiek izmantota K.G.Junga ideja par aktīvo iztēli. .Vaithausa uzskata, ka, izmantojot aktīvo iztēli kustībā, var ļaut cilvēkam ilustrēt savas fantāzijas un tēlus, izdejot sapņus un nodomus, tādējādi palīdzēt labāk saprast pašam sevi. Klienta / pacienta galvenais uzdevums ir, spontāni kustoties, atrast kustības būtību. Ne terapeits, ne klients / pacients nav spējīgs prognozēt turpmāko notikumu gaitu – viņiem abiem ir jāseko līdzi kustības procesam[21]. M.Vaithausa pirmā izmantoja K.G.Junga „aktīvās iztēles" tehniku un autentiskās kustības jēdzienu un attīstīja procesu, ko nosauca par dzīļu kustību (angl. movement-in-depth). Šodien šī pieeja plaši tiek izmantota DKT un tiek saukta par autentisko kustību. K.G.Junga teorijas izmantošana šajā modelī uzsver noteiktu šīs teorijas konceptu (dzīļu analīze, patība, individuācijas process) pielietošanu, kas ir integrēti M.Vaithausas praktiskā darba pieredzē.
  37. Rīgā,
  38. 2010. gada 31.maijā.
  39. Biedrības "Latvijas Deju un kustību terapijas asociācija" valdes priekšsēdētāja:
  40.                                                                                                         /Indra Majore-Dūšele/
  41. MT 10-013
  42. [1] Specifiskās prasības pret telpas iekārtojumu un aprīkojumu lasiet turpmāk dokumentā
  43. [2]Case C., Dalley T. The Handbook of Art Therapy. London: Routledge, 1992.; Gilroy A. Art therapy, Research and Evidence Based practice. Sage, 2006. - pp.17
  44. [3] Rubin J.A. Artfull Therapy. USA: John Willey & Sons, 2005, pp.38
  45. [4] Mihailovs J.I. Mākslas terapijas tiesiskie aspekti Latvijā// Mākslas terapija teorija un prakse. – Rīga: Drukātava, 2009. – 135. – 140.lpp
  46. [5] Edwards D.,Art Therapy. London: SAGE Publications Ltd, 2007.– pp.78; Case C., Dalley T. The Handbook of Art Therapy. London: Routledge, 1992.-pp.190
  47. [6] Hawkins P., Shohet R. Supervision in the Helping Professions. – Buckingham: Open University Press, 2000.
  48. [7] Mārtinsone K. Izvērtēšana un novērtējums mākslas terapijā // Mākslas terapija teorija un prakse. – Rīga: Drukātava, 2009. – 262.lpp
  49. [8] Karkou V., Sanderson P. Arts Therapies a Research Based Map of the Field. - Elsevier Science Ltd., 2006. – p.307, pp.67
  50. [9] Newlove,J. , Dalby,J. Labana for All – London: Nick Hern Books, 2007
  51. [10] Karkou, V. & Sanderson, P. (2006) Art Therapies: A Research-Based Map of the Field. Elsevier Churchill Livingstone, London
  52. [11] Loman S., Merman, H. The KMP: A tool for Dance/ Movement Therapy. / American Journal of Dance Therapy. Vol. 18, No.1. Spring/Summer, 1996
  53. [12] Levy, F. J. Dance Movement Therapy: A Healing Art.- National Dance Association. AAHPERD, 2005.
  54. [13] Loman, S. Employing a Developmental Model of Movement Patterns in Dance/Movement Therapy with Young Children and Their Families. // American Journal of Dance Therapy. – 1998., - Vol. 20, No. 2, Fall/Winter,
  55. [14] Kestenberg, J., Loman, S., Lewis, P., Sossin M. The Meaning of Movement: Developmental and Clinical Perspectives of the Kestenberg Movement Profile.- London: Gordon and Breach Publishers., 1999
  56. [15] Loman S., Merman H. The KMP: A tool for Dance/Movement Therapy // American Journal of Dance Therapy. – 1996., - Vol. 18, No. 1. Spring/Summer
  57. [16] Kestenberg, J. The Role of Movement Patterns in Development. Vol.2 - New York: Dance Notation Bureau Press, 1979
  58. [17] Kestenberg, J. The Role of Movement Patterns in Development. Vol.2 - New York: Dance Notation Bureau Press, 1979
  59. [18] Koch S., Bender S. Movement Analysis. The Legacy of Laban, Bartenieff, Lamb and Kestenberg. Berlin: Logos, 2007
  60. [19] Citēts no Chaiklin S., Schmais D. The Chace approach to dance therapy. // Lewis P. Theoretical approaches in dance/ movement therapy – Iowa: Kendall/Hunt, 1986., - p.16.-19.
  61. [20] Pallaro P. Authentic movement: essay by Mary Starks Whitehouse, Janet Adler and Joan Chodorew. – London: Jessica Kingsley, 1999.
  62. [21] Whitehouse M. C.G.Jung and dance / movement therapy: two major principles // Bernstein P.L. Eight theoretical approaches in dance / movement therapy, vol 1. – Iowa: Kendall/Hunt, 1979.-P.51-70.