Izvērsts apstiprināmās medicīniskās tehnoloģijas “drāmas terapija” apraksts.

  1.  Izvērsts medicīnas tehnoloģijas metodes apraksts
    1. Uzsākot profesionālo darbību drāmas terapijā (turpmāk DT) veselības aprūpes sistēmā, viens no pirmajiem mākslas terapeita
  2. uzdevumiem ir iepazīties ar tās organizācijas kultūru, kurā viņš strādās, lai izprastu konkrētās organizācijā valdošās vērtības, sociālās normas, prasības, vietu multidisciplinārajā komandā u.c. organizāciju raksturojošus faktorus, kas parasti ietekmē deju un kustību terapeita darba specifiku.
    1. Kā nākamais solis jāmin DT kabineta / telpas iekārtošana atbilstoši DT specializācijas prasībām.[1] DT kabineta iekārtošana ir
  3. atkarīga no tā, vai DT kabinets paredzēts individuālajai drāmas terapijai, drāmas terapijai grupā vai abām DT darba formām. DT kabinets ir tā vieta, kur notiek gan radošais, gan terapeitiskais process, kas, pirmkārt, paredz nodrošināt pacientu ar pietiekami plašu telpu radošā darba veikšanai. Tas nozīmē, ka DT kabineta platībai ir jābūt pietiekami lielai, otrkārt, jābūt iekārtotam tā, lai pacients justos droši un fiziski komfortabli, veicot ar radošo procesu saistītās aktivitātes.
    1. DT laikā pacients ir jānodrošina ar drāmas rekvizītiem[2]. Rekvizītiem ir jābūt labi pārskatāmiem pirms radošā procesa 
  4. uzsākšanas, lai pacientam būtu viegli izdarīt izvēli. Tiem ir jābūt izkārtotiem vai nu plauktos, vai novietotiem uz galda, kur klients / pacients strādās, vai noliktiem uz grīdas, krēsliem u.c. atbilstoši radošā darba specifikai.
    1. Mākslas terapeits pacientam palīdz saprast, kā lietot konkrētu. Ja daži mākslas materiāli vai rekvizīti nav piemēroti kādai
  5. konkrētai pacientu vecuma grupai, mākslas terapeits sesijas laikā tos konkrētajai pacientu grupai nepiedāvā
    1. DT sākas ar atbilstošas vienošanās (kontrakta) noslēgšanu starp pacientu un mākslas terapeitu, kurā noteiktas abu pušu
  6. tiesības, pienākumi un atbildība terapeitiskajās attiecībās. Mākslas terapeits iesaistās terapeitiskajās attiecībās un DT procesā vienīgi pēc nosūtījuma no citiem speciālistiem vai pacienta brīvprātīgas pieteikšanās. Vienošanās var būt rakstiska vai mutiska, kura drāmas terapijas laikā var tikt grozīta, pārskatīta un koriģēta un kuru noslēdz abas puses (drāmas terapeits un pacients, ja tas ir iespējams, vai viņu pārstāvoša persona, piemēram, vecāki, aizbildnis u.c.), lai nodrošinātu skaidrību, savstarpēju sapratni un radītu ētisku un tiesisku ietvaru terapeitiskajām attiecībām.[3] Skaidra un piemērota vienošanās ievieš struktūru, norāda virzienu un mērķi darbam un nodrošina kārtību. Tā ir nepieciešama, lai veidotu pamatnoteikumus un robežas efektīvai drāmas terapijai, kā arī iespējami maksimāli izvairītos no domstarpībām un strīdiem.[4]
    1. Vienošanās iekļauj pamatnoteikumus, kas nosaka sesiju skaitu, biežumu, vietu, ilgumu, samaksu, konfidencialitāti, kā arī
  7. paredz rīcību situācijās, kad sesija tiek pārcelta vai nenotiek. Tiek atvēlēts laiks, lai informētu pacientu par DT procesu, principiem, iespējamiem rezultātiem, riskiem, ietekmi uz veselību. Pamatnoteikumos tiek iekļauta arī pacienta piekrišana par piedalīšanos individuālajās vai grupas sesijās. Būtu vēlams apspriest pacienta un mākslas terapeita savstarpējās gaidas – to, kā abas puses izprot DT mērķi, kādus rezultātus abas puses sagaida terapijas noslēgumā un kā šie rezultāti tiks atpazīti.[5]
    1. Ja iespējams, tiek noteikti DT starprezultātu un gala rezultātu novērtēšanas kritēriji. Līdz ar to, mākslas terapeitam ir atbilstoši
  8. jāpārrunā un jāizskaidro gan pacientam, gan viņa piederīgajiem / aprūpētājiem DT process, iespējamie rezultāti, riski un DT ietekme uz veselību.
    1. Viens no mākslas terapeita (turpmāk mt) uzdevumiem pirmajā drāmas terapijas posmā ir pacienta(u) sākotnējā izvērtēšana
  9. (angl. initial assessment) un piemērotības noteikšana individuālajam vai grupas darbam, izmantojot sākotnējās intervijas un mākslā balstītus izvērtēšanas instrumentus, kā arī hipotēzes izveide par pacienta grūtībām un tām atbilstošo DT, balstoties uz apkopotajiem izvērtēšanas rezultātiem. Izvērtēšana (angl. assessment) ir pamats DT mērķu izvirzīšanai un DT plāna sastādīšanai.
  10. Izvērtēšanā[6] mt lieto dažādus izvērtēšanas instrumentus, atbilstoši savai kompetencei, lai:
    1. 1) izvērtētu pacienta orientējošo aktuālo fizisko stāvokli, psiholoģisko stāvokli un sociālo situāciju;
    2. 2) izprastu pacienta pašreizējās problēmas / grūtības un to attīstību;
    3. 3) izvērtētu pacienta resursus un spējas;
    4. 4) izvērtētu pacienta piemērotību DT;
    5. 5) veiktu risku un kontrindikāciju izvērtēšanu pacientam;
    6. 6) formulētu DT mērķus (sākotnējais izvērtējums ir mt darba hipotēzes pamats, kas nosaka DT plāna izveidi).
    1. Izvērtēšana tiek veikta sadarbībā ar ārstējošo ārstu un citiem multiprofesionālās komandas speciālistiem[7].
    1. Pēc izvērtēšanas, uzsākot DT drāmas terapeiits izvirza un noformulē terapeitisko mērķi un uzdevumus (izveidot drāmas
  11. terapijas plānu), ja iespējams, sadarbībā ar pacientu,[8] ņemot vērā pacienta īpatnības, iespējas, mākslu terapijas ilgumu un darba vides specifiku.
  12. Drāmas terapijā var strādāt, lai:
    1. 1) primāri mazinātu saslimšanas, traucējuma simptomus (piemēram, depresiju, trauksmi, fobijas u.c. ar garīgām funkcijām saistītus traucējumus, kā arī hroniskas sāpes);
    2. 2) sekundāri, izmantojot integratīvu pieeju, uzmanību fokusētu uz pacienta domāšanu, jūtām un uzvedību, dzīves veidu, kas ietekmē viņa pamatproblēmu. Šajā gadījumā DT darbība ir saistīta ar sevis apzināšanos, emociju izpausmi un regulāciju, mijiedarbības un komunikācijas pilnveidošanu, kognitīvo iemaņu attīstības veicināšanu, uzvedības izpausmju uzlabošanu. Ja nepieciešams, uzmanība var tikt fokusēta uz attīstību sekmējošām terapijas metodēm, tādejādi mēģinot ietekmēt problēmu netiešā veidā. Uzmanība nav fokusēta uz problēmu (traucējumu, simptomu) tieši, bet uz to iespējami ietekmējošiem faktoriem;
    3. 3) terciāli, izmantojot atbalstošo pieeju, uzmanību vērstu uz personības izaugsmi, lai palīdzētu pacientam tikt galā ar esošo problēmu, mazināt problēmas sekas vai mazināt problēmas attīstību preventīvā kontekstā. Hronisku un nedziedināmu saslimšanu gadījumos DT uzmanība tiek vērsta uz samierināšanos, skumju pārstrādi un situācijas pieņemšanu.
    1. Pēc Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijas (SFK) DT darbību var attiecināt uz ķermeņa funkciju,
  13. aktivitātes un dalības, vides un personālo faktoru komponentēm, darbojoties ar izvērtēšanu, attīstības veicināšanu, funkciju uzlabošanu, traucējumu novēršanu un mazināšanu sekojošos domēnos:
    1. 1. ķermeņa funkciju līmenī:
      1. a. garīgās funkcijas;
      2. b. maņu funkcijas un sāpes;
      3. c. nervu, muskuļu un skeleta sistēmas un ar kustībām saistītās funkcijas;
    2. 2. aktivitātes un dalības līmenī:
      1. a. mācīšanās un zināšanu lietojums;
      2. b. vispārējie uzdevumi un vajadzības;
      3. c. komunikācija;
      4. d. mobilitāte;
      5. e. pašaprūpe;
      6. f. interpersonālā mijiedarbība un attiecības;
      7. g. dzīve kopienā, sociālā un pilsoniskā dzīve;
    3. 3. vides faktoru līmenī:
      1. a. atbalsts un savstarpējās attiecības;
      2. b. attieksmes;
      3. c. personālie faktori – personas īpašību ietekme.
  14. Drāmas terapijas indikācijas :
  • Psihiskas saslimšanas (depresijas, t.sk. pēcdzemdību depresija, šizofrēnija, maniakāli depresīvā psihoze, alkoholisms, narkomānija, azartspēļu atkarība, izņemot akūtus stāvokļus).
  • Funkcionāli sindromi un hronisks noguruma sindroms
  • Kustību un balsta sistēmas slimības (dažāda rakstura sāpes u.c.)
  • Sirds un asinsvadu un vielmaiņas slimības (arteriālā hipertensija, stāvokļi pēc insulta u.c., izņemot akūtus stāvokļus, hiperlipidēmija, insulīna rezistence)
  • Elpošanas orgānu slimības (bronhiālā astma)
  • Ādas slimības (psoriāze, neirodermīts)Kuņģa un zarnu trakta slimības (hroniskas vēdera dobuma augšdaļas slimības bez organiska cēloņa)
  1. Drāmas terapijas kontrindikācijas :
  • Akūti stāvokļi (ķirurģiskas iejaukšanās nepieciešamība, akūta psihoze),
  • Hroniskas saslimšanas paasinājums,
  • nekompensēta arteriālā hipertensija,
  • akūtas muskuļu un skeleta sāpes,
  • dezorientācija laikā un telpā,
  • paaugstināts spiediens acīs,
  • redzes nerva bojājums ar izteiktu redzes bojājumu,
  • dzirdes nerva bojājums ar izteiktu dzirdes bojājumu,
  • grupā kontrindicēts piedalīties personām, kuras nespēj kontrolēt savus agresīvos impulsus un var apdraudēt citus grupas dalībniekus.
  1. Īpaša piesardzība nepieciešama strādājot ar sekojošām slimību grupām:
    1. Ļaundabīgie audzēji. Iedzimtas hemolītiskas anēmijas.
    2. Asinsrites traucējumi
  2. 3. Neskaidras etioloģijas (izcelsmes) infekcijas slimības un drudža stāvokļi.
    6. Hroniskas infekciozas saslimšanas akūtā (paasinājuma) stadijā (tuberkuloze, bruceloze u.c.)
    7. Sirds, plaušu u.c. saslimšanas dekompensācijas stadijā.
  3. Drāmas terapijas lietošanas iespējas speciālām pacientu grupām:
  • bērniem, sākot no 4 gadu vecuma;
  • pieaugušiem līdz 80 gadu vecumam;
  • grūtniecēm un mātēm bērna zīdīšanas laikā.
  1. DT mērķu izvirzīšana ir cieši saistīta ar DT plāna izstrādi un DT rezultātu novērtējuma kritēriju izvirzīšanu. Kā jau tika minēts, DT mērķu izvirzīšana ir saistīta ar:
  • darba vides specifiku (veselības aprūpes, sociālās aprūpes, izglītības iestādes u.c.);
  • multiprofesionālās komandas speciālistu darbu;
  • pacienta indikācijām / kontrindikācijām;
  • pacienta funkcionēšanu / nespēju;
  • pacienta veselības stāvokli ietekmējošiem vides un personālajiem faktoriem;
  • pacienta vajadzībām, vēlmēm, grūtībām, resursiem, iespējām;
  • u.c.faktoriem.
  1. Savukārt, lai DT pirmajā posmā izstrādātu DT plānu, mt pēc pacienta izvērtēšanas veic:
  • literatūras analīzi, t.i., izpēta, kā DT strādā ar konkrēto pacientu grupu;
  • veic teorētiskās pieejas izvēles pamatojumu darbā ar konkrēto pacientu grupu;f
  • ormulē radošā procesa pamattēmas (tēmu blokus) atbilstoši izvirzītajiem DT mērķiem (ievērojot secīguma un attīstības principus);
  • atlasa katrai tēmai atbilstošus DT uzdevumus / metodes un pamato to atbilstību konkrētajā situācijā;i
  • zvirza un formulē katras sesijas mērķi un norāda izvēlētos uzdevumus / metodes to sasniegšanai.
  1.  
    1. DT procesa laikā DT mērķi un DK plāns var mainīties, jo DT procesa laikā svarīgi veikt starprezultātu novērtējumu, kas prasa
  2. pārskatīt plānotās darbības efektivitāti un DT procesa atbilstību plānam, mērķiem un pašreizējai situācijai.
    1. DT sesijas struktūra katrā DT posmā veidojas atšķirīgi. Pirmajā posmā sesijas lielākā daļa tiek veltīta kontakta nodibināšanai un
  3. pacienta izvērtēšanai, savukārt, otrajā posmā nozīmīgs organizējošs faktors ir katras DT sesijas trīsdaļu struktūra, ieplānojot katras daļas aptuveno ilgumu.
  4. Ievaddaļa, kurā tiek veikta aktuālās situācijas izvērtēšana un iesildīšanās radošajam darbam, izmantojot atbilstošas DT iesildīšanās tehnikas.
  5. Galvenā (darbības) daļa, kurā notiek pats radošais process, izmantojot DT atbilstošas darbības tehnikas, kam seko radošā procesa un rezultāta apspriešana, kā arī terapeitisko attiecību pārrunāšana.
  6. Noslēguma daļa, kurā tiek izdarīti secinājumi par sesiju.
    1. DT sesijas ilgums ir 30 / 60 / 90 min. atkarībā no pacienta vecuma, fiziskā un psiholoģiskā stāvokļa, klīniskās diagnozes (ja
  7. tāda ir), DT mērķa, DT formas – individuāli vai grupā u.c. faktoriem.
    1. DT noslēguma posmā tiek veikts DT rezultātu novērtējums (t.i., progresa, dinamikas, rezultātu novērtējumu), kopsavilkums
  8. un DK noslēgums.
    1. Pēdējās DT sesijās mt kopā ar pacientu veic DT rezultātu novērtējumu atbilstoši iepriekš izstrādātiem novērtēšanas
  9. kritērijiem, kuri tiek izvirzīti DT procesa pirmajā posmā. Mākslas terapeits kopā ar pacientu pārskata terapeitisko procesu kopumā un pārrunā sasniegto izmaiņu atbilstību terapeitiskajam mērķim. Viens no veidiem, kā konstatēt pacienta sasniegtos rezultātus un izmaiņas DT laikā, ir izvērtēšanā izmantot mākslā balstītos instrumentus.
    1. Veidojot kopsavilkumu, jāņem vērā, vai DT procesa pabeigšana ir bijusi plānota vai neplānota. Plānota darba pabeigšanas
  10. gadījumā mt atzīmē būtiskākās pacienta stāvokļa un uzvedības izmaiņas, to atbilstības pakāpi terapeitiskajam mērķim, rekomendācijas un nosacījumus gūto rezultātu uzturēšanai un turpmākajam darbam. Ja darba pabeigšana bijusi neplānota, jāfiksē pārtraukšanas brīdī panāktās izmaiņas pacienta stāvoklī vai uzvedībā, ja tādas ir, DT pārtraukšanas iemesli un iespējamās sekas. DT rezultātu novērtējumā, tāpat kā starprezultātu novērtējumā, var veikt patstāvīgu novērtējumu, veikt to kopā ar kolēģiem vai supervizoru. DT strādājot multidisciplinārā komandā, DK rezultāti tiek pārrunāti ar multiprofesionālās komandas speciālistiem.
  11. Apstiprināmās medicīniskās tehnoloģijas "drāmas terapija" algoritms

  12. 1. Pacienta orientējošā aktuālā fiziskā, psiholoģiskā stāvokļa un sociālās situācijas izvērtēšanas un analīzes deju un kustību terapeita tehnoloģijas:
    1. 1.1. sākotnējās informācijas iegūšana (kontakta dibināšana un intervija ar pacientu) (30 - 90 min);
    2. 1.2. pacienta grūtību un situācijas analīze, iegūstot papildus informāciju no piederīgajiem, ārstniecības personāla (60 min);
    3. 1.3. pacientu pašnovērtējuma aptaujas (30 – 60 min);
    4. 1.4. objektīvā izvērtējuma testi (30 – 60 min);
    5. 1.5. mākslā balstīta izvērtēšana deju un kustību terapijā: (30 – 90 min):
      1. 1.5.1. lomu taksonomijas sistēmas analīze (30 min);
      2. 5.5.2 lomu profilu izvērtēšanas sistēma (90 min);
      3. 5.5.3 lomu spēļu testi (EPR, DRPT, 6-PSM, 6-Key)(90 min);
      4. 5.5.4 sociometriskie testi (sociālais/lomu/kultūras atoms, spektrogramma, sociogramma) (60 min).
    6. 1.6. vispārējā pārskata izveide (izvērtēšanā iegūtās informācijas, multiprofesionālās komandas dalībnieku izmeklējumu rezultātu analīzes un pacienta slimības vēstures analīzes apkopošana) un mākslas terapeita darba hipotēzes izvirzīšana un formulēšana, deju un kustību terapijas mērķu un uzdevumu formulēšana, deju un kustību terapijas rezultātu novērtēšanas plānošana; ja mākslas terapeits strādā multiprofesionālas rehabilitācijas komandas sastāvā – deju un kustību terapijas mērķu integrācija kopējā komandas darba plānā (60 – 90 min).
  13. 2. Drāmas terapeita darba tehnoloģijas:
  14. Drāmas terapijas sesija (individuāli vai grupā), izmantojot iesildīšanās tehnikas, darbības tehnikas un noslēguma tehnikas, iekļaujot specifiskas drāmas terapijas tehnikas (darbs ar ķermeni ar drāmas metodēm, dramatiskā projekcija, lomu spēle un personifikācija, drāmas terapeitiskā empātija un distancēšanās, aktīva klausīšanās un skatīšanās) (30 – 120 min):
    1. 2.1.iesildīšanās tehnikas – individualizēti terapeitiski vingrinājumi individuāli vai grupā, lai aktivizētu pacientu drāmas terapijas procesam un sekmētu emocionālo ekspresiju, veicinātu spontanitāti un atraisītu kreativitāti, veicinātu grupas dinamiku
    2. 2.2. darbības tehnikas – individualizēti uzdevumi terapeitisko mērķu sasniegšanai (lomu integrēšana, sociodrāma, psihodrāma, dramatizējuma izvēršana, stāstu un pasaku sacerēšana un attēlošana un klausīšanās, skulptūru, metaforu radīšana, simbolizēšana, darbošanās ar maskām, grimu, lellēm un marionetēm, fotogrāfijām un video);
    3. 2.3. noslēguma tehnikas katras drāmas terapijas sesijas integrēšanai (verbalizācija, dialoga veidošana un atgriezeniskā saikne; dramatiskais noslēguma darbs).
  15. 3. Drāmas terapijas rezultātu novērtēšana, atbilstoši 5. punktam (60 min).
  16. 4. Slēdzienu un rekomendāciju izstrāde (30 min).
  17. 5. Savas prakses supervīzija individuāli vai grupā (60 – 90 min).
  18. 6. Drāmas terapeits izmantojot 1. un 2. punktā minētās tehnoloģijas piedalās pacientu ārstniecības procesā neatkarīgas prakses (monoprofesionāla pakalpojuma sniedzējs) vai multiprofesionālas rehabilitācijas komandas sastāvā.
  19. 7. Drāmas terapeits, lietojot minētās tehnoloģijas, dienā strādā maksimāli ar pieciem pacientiem individuāli vai maksimāli ar divām grupām, vai individuāli un grupā, bet ne vairāk kā ar vienu grupu un trim individuālajiem pacientiem dienā.
  20. Aprakstā izmantojamie specifiskie deju un kustību terapijas termini

  • lomu taksonomijas sistēmas analīze
  • lomu profilu izvērtēšanas sistēma
  • lomu spēļu testi (EPR, DRPT, 6-PSM, 6-Key)
  • sociometriskie testi (sociālais/lomu/kultūras atoms, spektrogramma, sociogramma)
  1.  
    1. Iemiesošanas-projekcijas-lomu tests (angl. embodiment – projection – role (EPR) paradigma) tests, apraksta dramatiskās
  2. spēles posmus kā agrīnās bērnības attīstības stadijas no dzimšanas līdz 7 gadu vecumam. Dramatiskās spēles attīstības modelis (IPL) parāda to veidu, kā bērns mācījies spēlēties un kā tas izpaužas drāmas terapijā.[9] Sešu daļu stāstu veidošanas metode (angl. six -piece story making – 6-PSM).( M. Lahad) Klientam/pacientam piedāvā izveidot un izstāstīt stāstu strukturētā veidā, izmantojot noteiktus jautājumus, kas ir šīs tehnikas pamatā un sekmē stāsta radīšanu.[10]
    1. Dramatiskās projekcijas drāmas terapijā (F.Džons,1996). Drāmas terapeits ar šo iemiesošanas- projekcijas- lomu modeli var
  3. novērtēt klienta/pacienta spēju darboties katrā no dramatiskās spēles fāzēm un izvēlēties resursus, lai palīdzētu indivīdam sekmīgi darboties un attīstīties.[11]
    1. Taksonomijas sistēmas tests (Robert J. Landy 1993.g.): 84 lomu tipi un 74 apakštipi, katrai lomai ir piedēvētas īpašības
  4. :somatiska, izzinoša, emocionāla, sociāla, garīga, estētiska. Pamatojoties uz šo lomu metodi, izstrādāta izvērtēšanas forma, kas ietver personas lomu 7 funkcionēšanas aspektus:
    1. 1. Spēja nosaukt lomu,
    2. 2. Lomu daudzums,
    3. 3. Spēja piedēvēt lomām kvalitāti,
    4. 4. Spēja attēlot alternatīvas lomas jeb sublomas,
    5. 5. Spēja uztvert lomas funkcionēšanu, darbību,
    6. 6. Stils un estētika, prezentējot lomu,
    7. 7. Spēja sasaistīt fiktīvo lomu ar ikdienas dzīvi.
    8. Lomu spēles tests (angl. Diagnostic Role Playing Test- DRPT, David R. Johnson) lomu spēles tiek izmantotas kā izvērtēšanas
  5. metode. Pirmajā testa daļā pacientam lūdz iejusties 5 dažādās lomās, izmantojot dažādus rekvizītus (vectēvs, nekrietns tips, politiķis, skolotājs, iemīļotā/ iemīļotais). Šīs 5 lomas atklāj 4 sociālās dimensijas: kontrole, seksualitāte, kompetence un rūpes.[12]
    1. 6 taustiņu jeb atslēgu (angl. 6-Key, Susana Pendzik), 6 etapu izvērtēšanas metode drāmas terapijā. Šis modelis balstās uz
  6. dramatisko realitāti, ko vēl dēvē par fiktīvo tagadni vai fantastisko realitāti. Dramatiskā realitāte tiek definēta kā speciāla un droša forma, kurā var sākt eksperimentēt, tā atšķiras no ierastās realitātes.
    1. Dramatiskā realitāte balstās uz sešiem „pieturas punktiem" saistībā ar sešiem izvērtēšanas etapiem: 1) spēja pāriet uz un no
  7. parastās realitātes, 2) dramatiskās realitātes kvalitāte, 3) lomas un tēli, 4) struktūra: sižets, tēma un konflikts, 5) reaģēšana uz to, 6) zemteksts.[13]
  8. Biedrības "Latvijas Mākslas terapijas asociācija" valdes priekšsēdētāja:
  9.                                                                                            /Kristīne Mārtinsone/
  10. Rīgā, 2010. gada 1. jūnijā.
  11. [1] Specifiskās prasības pret telpas iekārtojumu un aprīkojumu lasiet turpmāk dokumentā
  12. [2] Specifiskās prasības rekvizītiem turpmāk dokumentā
  13. [3] Mihailovs J.I. Mākslas terapijas tiesiskie aspekti Latvijā// Mākslas terapija teorija un prakse. – Rīga: Drukātava, 2009. – 135. – 140.lpp
  14. [4] Edwards D.,Art Therapy. London: SAGE Publications Ltd, 2007.– pp.78; Case C., Dalley T. The Handbook of Art Therapy. London: Routledge, 1992.-pp.190
  15. [5] Hawkins P., Shohet R. Supervision in the Helping Professions. – Buckingham: Open University Press, 2000.
  16. [6] Mārtinsone K. Izvērtēšana un novērtējums mākslas terapijā // Mākslas terapija teorija un prakse. – Rīga: Drukātava, 2009. – 262.lpp
  17. [7] Jēdziens izvērtējums ir jānodala no jēdziena diagnoze. Izvērtējums atšķirībā no diagnozes, kuras pamatā ir simptomu noteikšana, ir orientēts uz pacienta vajadzību un resursu noteikšanu. DT izvērtējums, neietver atbilstību fiksētiem kritērijiem, bet ir hipotēzes formulējums. Tiek uzsvērts, ka izvērtēšanā uzmanība jāpievērš daudzveidīgiem aspektiem - biogrāfiskai, kultūras, psiholoģiskai un mākslinieciski radošai pacienta pieredzei.
  18. [8] Karkou V., Sanderson P. Arts Therapies a Research Based Map of the Field. - Elsevier Science Ltd., 2006. – p.307, pp.67
  19. [9] Jennings,S., Cattanach,A., Mitchell,S.,Chesner,A.,Meldrum,B. The Handbook of Dramatherapy.- London: Routledge, 1994.-30-37.
  20. [10] Jennings,S.,Cattanach,A.,Mitchell,S.,Chesner,A.,Meldrum,B. The Handbook of Dramatherapy.- London:Routledge, 1994.-187-188.
  21. [11] Jennings,S. Introduction to developmental playtherapy:playing ang health.- Jessica Kingsley Publisher Ltd, 1999.-14.
  22. [12] Smeijsters H. Research in Practice in the Arts Therapies. Metos. – 2009. – 121
  23. [13] Pendzik, S.The Arts in Psychotherapy, Vol. 35(5), 2008.- 349-354.
  24. MT 10-012