Individualizētu terapeitisko vingrinājumu pielietojums fizioterapijā

Izvērsts medicīniskās tehnoloģijas metodes apraksts

Individualizētu terapeitisko vingrinājumu pielietojums fizioterapijā

 

Fizioterapija ir atsevišķa veselības aprūpes nozare, kas ietver sevī gan pacienta novērtēšanas un analīzes medicīniskās tehnoloģijas (turpmāk - MT), gan dažādas ārstēšanas MT. Fizioterapijas MT tiek plaši pielietotas un ir efektīvas dažādu pacientu ārstēšanas un rehabilitācijas procesā.

MT pielietošanas mērķis un būtība: Dažāda veida terapeitiskie vingrojumi ir fizioterapijas ārstēšanas tehnoloģija, kas balstīta uz kustību veidojošo komponentu izpratni un uz pierādījumiem balstītu vingrojumu metodikas izmantošanu dažādu organisma funkciju veicināšanā, atjaunošanā un saglabāšanā.

MT pielietošanas nosacījumi

Katram pacientam, ņemot vērā viņa sūdzības un objektīvo atradni, klīnisko diagnozi, vecumu un dzimumu, un citus individuālos faktorus, balstoties uz zināšanām par vingrojumu fizioloģisko pamatu, iedarbību un specifiskām metodikām tiek izvēlēti un individuāli piemēroti atbilstoši un efektīvi terapeitiskie vingrojumi.

Terapeitiskie vingrojumi, izmantojot dažādas metodikas (piem., pasīvi, aktīvi ar palīdzību, aktīvi), var būt efektīvi:

  • pacientiem ar dažādām neiroloģiskām saslimšanām (pacientiem ar muguras un galvas smadzeņu bojājumu, pacientiem ar bērnu cerebrālo trieku, pacientiem ar perifērās nervu sistēmas bojājumu, bērniem ar psihomotorās attīstības traucējumiem);
  • pacientiem ar reimatiskām slimībām;
  • pacientiem ar sirds un asinsvadu un elpošanas sistēmas slimībām;
  • pacientiem ar ortopēdiskām slimībām un pēc traumatiskiem bojājumiem, mugurkaulāja slimībām un sāpju sindromiem;
  • pacientiem ar amputācijām;
  • pacientiem ar psihiskām slimībām;
  • pacientiem ar onkoloģiskām slimībām.

Terapeitisko vingrojumu noteiktas metodes netiek pielietotas, ja pacientam ir medicīniski nestabils stāvoklis vai pastāv kontrindikācijas to veikšanai.

Medicīniskās tehnoloģijas procedūras apraksts

Fizioterapeits savā darbā izmanto dažādas terapeitisko vingrojumu tehnikas. Katrai terapeitisko vingrojumu tehnikai ir savi mērķi, priekšrocības, ierobežojumi un kontrindikācijas.

Ņemot vērā terapeitiskajā vingrojumā ietvertās aktivitātes veicēju vingrojumus iedala:

  • pasīvi terapeitiskie vingrojumi: šajā gadījumā nav aktīvs pacienta darbs, bet kustību pacientam veic vai nu fizioterapeits manuāli, vai ar speciālu mehānisku ierīču palīdzību. Pasīvu terapeitisko vingrojumu formas:

- pasīvas kustības: lēnas, ritmiskas, pilna iespējamā apjoma kustības; var veikt manuāli vai mehāniski; svarīga proksimālā segmenta fiksācija; veicot manuāli pirms kustības un visā tās laikā veic nelielu trakciju (aksiālu iestiepumu, lai nedaudz attālinātu locītavu virsmas), kā arī svarīgi kustības veikšanas laikā stabila un ērta pacienta pozīcija; mehānisko pasīvo kustību veikšanai izmanto speciālus medicīniskos trenažierus); pielietojums: locītavu pasīvā kustību apjoma saglabāšana (kontraktūru profilakse) vai uzlabošana; muskulatūras tonusa normalizēšana (spastikas mazināšana); sāpju mazināšana. Kontrindikācijas: akūts iekaisuma process locītavā un apkārtējos audos, vaļējs ādas bojājums, akūts vai dekompensēts vispārējais stāvoklis.

- pasīvi stiepšanas vingrojumi: tiek veikta manuāli vai mehāniski; ar zemu intensitāti (izmantojot mazu spēku), individuāli dozētu ilgumu (vidēji līdz 30 sekundēm, lai sasniegtu maksimālo efektu) Pēc stiepšanas ilguma izdala: statiska (piem., ar pozu, ar ortozi), statiska progresējoša (piem., ar regulējamo ortozi), cikliska jeb intermitējoša stiepšana (piem., manuāla). Nav pētījumu, kas salīdzinātu konkrēto stiepšanas veidu efektivitāti dažādām pacientu grupām vai pierādītu kāda veida pārākumu. Lai notiktu adekvāta muskuļa relaksācija un būtu minimālais ievainojumu risks, stiepšana jāveic lēnām. Manuālu stiepšanu rekomendē izmantot: agrīnajā terapijas periodā, lai sajustu kā pacients reaģē uz dažādas intensitātes un ilguma iestiepumu, un kad nepieciešama liela stabilizācija; ja pacientam ir problēmas relaksēties un to izjust, tad varētu noderēt manuāla pasīva / asistējoša stiepšana; manuālu stiepšanu var iemācīt veikt arī pašam pacientam. Kontrindikācijas: akūti iekaisuma procesi locītavā vai tai apkārt esošajos audos, hematomas, akūtas mīksto audu traumas vai nesaauguši lūzumi, hipermobilitāte, locītavas nestabilitāte, akūts vai dekompensēts vispārējais stāvoklis.

  • aktīvi asistējoši vingrojumi jeb aktīvi vingrojumi ar palīdzību: kustības veikšanā ir iesaistīts gan paša pacienta darbs, gan ārējs spēks (palīdzētāja darbs). Šajos vingrojumos palīdzību var veikt gan ārējā vide (piem., slīdoša virsma), gan gravitācijas spēks (piem., veicot kustību gravitācijas spēka virzienā), gan mehāniskas ierīces vai rīki (piem., medicīniskie trenažieri), gan manuāli pielikta palīdzība (piem., fizioterapeits) un paša pacienta palīdzība (piem., ar veselo roku). Ja tiek izmantota manuālā fizioterapeita palīdzība, tad kustībai palīdzība var tikt veikta divos veidos: palūdzot pacientu pievienoties kustības veikšanai un pašam izmēģināt kādu daļu muskuļa darbu, vai uzsākot un pabeidzot kustību pacienta vietā, bet ļaujot viņam veikt kustības vidusdaļu. Pielietojums: aktīvu kustību veicināšana, muskuļu spēka uzlabošana agrīnajā etapā, muskuļu spēka saglabāšana, starpposms starp pasīviem vingrojumiem un aktīviem vingrojumiem. Kontrindikācijas: akūts iekaisuma process locītavā un apkārtējos audos, vaļējs ādas bojājums, akūts vai dekompensēts vispārējais stāvoklis.
  • aktīvi vingrojumi: veic pacients. Aktīvi vingrojumi var tikt veikti gan ar, gan bez ārējas pretestības (ārēju pretestību var radīt vide (piem., berze), mehānismi vai rīki (piem., medicīniskais trenažieris), manuāli fizioterapeits vai pats pacients). Aktīvu vingrojumu izpildes laikā var tikt izmantoti dažādi rīki (vingrojumi ar rīkiem) – gumijas, bumbas, nūjas un citi, kas var gan sarežģīt un apgrūtināt kustību, gan arī to atvieglot.

- Aktīvu vingrojumu laikā, ņemot vērā vingrojuma mērķi, iesaistītais muskulis vai muskuļu grupas var veikt izometrisku, koncentrisku vai ekscentrisku muskuļu darbu.

- Balstoties uz vingrojumu veidu, mērķi un pacienta atbildes reakciju tiek izvēlēti vingrojumi, izpildes skaits, biežums, secība.

- Aktīvo vingrojumu izvēlē un pielietošanas metodikā tiek ņemta gan neirālās kontroles perifērā un centrālā komponente, gan sensorais mehānisms, gan muskuļu anatomiskās, fizioloģiskās un morfoloģiskās īpatnības, gan skeleta sistēmas (t.sk., locītavu) stāvoklis, gan kardiovaskulārās, respiratorās un gremošanas sistēmas funkcijas.

- Aktīvie terapeitiskie vingrojumi, kas tiek izmantoti fizioterapijas procesā, tiek balstīti uz motoro kontroles teoriju, kas skaidro pozas un kustības regulāciju, tādejādi integrējot gan neiromuskulārās sistēmas, gan skeletālās sistēmas darbību. Veicot aktīvos vingrojumus, pamatojoties uz kustību neirālo regulāciju, tiek izmantotas dažādas fascilitācijas metodes (piem., aproksimācija vai trakcija, manuāls kontakts).

- Aktīvo terapeitisko vingrojumu izpildē būtiska loma ir atgriezeniskai saitei par kustības izpildi vai pozas kontroli, kā arī nenoliedzama ir kustību iemaņu un koncentrēšanās spējas nozīme.

- Ņemot vērā aktīvas kustības un pozas regulācijas un kontroles sarežģīto mehānismu, aktīvo terapeitisko vingrojumu ietekme un izmantošanas iespējas ir daudzveidīgas. Dažādi aktīvie vingrojumi, kas veikti balstoties uz iepriekš minēto mehānismu izpratni un izmantojot zinātniski pamatotu metodoloģiju, var tikt izmantoti dažādu pataloģiju gadījumos un vērsti dažādu mērķu sasniegšanai (piem., muskuļu spēka uzlabošana, izturības uzlabošana, līdzsvara un koordinācijas uzlabošana, aktīvās stabilitātes uzlabošana, perifērās asinsrites uzlabošana un daudzi citi.). Aktīvus vingrojumus pielieto dažādām pacientu vecumu grupām.

Kontrindikācijas: akūti un dekompensēti stāvokļi, specifiskas kontrindikācijas noteiktiem vingrojumu veidiem vai ķermeņa pozīcijām.

  • Terapeitiskie vingrojumi ūdenī: aktīvi, aktīvi ar palīdzību un aktīvi vingrojumi ūdens vidē (baseinā). Veicot vingrojumus ūdens vidē, papildus iepriekš minētajiem, vingrojumu veikšanu ietekmējošiem faktoriem, jāņem vērā ūdens biomehāniskās un ķīmiskās īpašības. Vingrojumu veikšanu un terapeitisko efektu ietekmēs gan ūdens temperatūra, gan vispārējais vai lokālais ūdens līmeņa augstums. Ūdens vides radītā svaru nenesošā pozīcija atvieglo kustību veikšanu, tādēļ ūdenī var veikt tādas kustības, kas nav iespējamas ārpus ūdens. Vienlaicīgi ūdens rada pretestību, ko var izmantot gan muskuļu spēka uzlabošanai, gan vispārējās izturības treniņam. Terapeitiskie vingrojumi ūdenī tiek izmantoti un ir apstiprināta to efektivitāte dažādām pacientu grupām (ortopēdijā, neiroloģijā, reimatoloģijā, pulmonoloģijā u.c.).

MT nodrošināšanai nepieciešamie resursi.

1. Personāls. MT var realizēt ārstniecības personas, kas apguvušas medicīniskās tehnoloģijas lietošanai nepieciešamās zināšanas un iemaņas pamata izglītības programmā (rehabilitācijas un fizikālās terapijas ārsti, fizioterapeiti) un citas ārstniecības personas, kas ir ieguvušas metodes sertifikātu.

2. Medicīniskās ierīces. MT realizācijai drīkst izmantot tikai Latvijas tirgū likumīgi ievietotas medicīniskās ierīces, zāles un metodes (medicīniskās tehnoloģijas), kas ir reģistrētas Ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju datu bāzē.

3. Telpas un to tehniskais nodrošinājums. MT realizē telpās kas atbilst Latvijas Republikas likumu un citu normatīvo aktu prasībām ambulatorā vai stacionārā ārstniecības iestādē. Ja vingrojumu veikšanai izmanto palīglīdzekļus (rīkus, mehāniskos palīglīdzekļus), tad ir nepieciešams šo palīglīdzekļu nodrošinājums. Lai veiktu vingrojumus ūdenī, nepieciešams Latvijas Republikas likumu un citu normatīvo aktu prasībām atbilstošs baseins un tā aprīkojums; optimāli vides faktori: gaisa temperatūra, kvalitāte, gaisma.

 

Latvijas Fizioterapeitu asociācijas

valdes priekšsēdētāja D.Šmite

 

Rīga, 20.06.2011

MT 13-005