Fiziskā funkcionālā stāvokļa izmeklēšana fizioterapijā

Izvērsts medicīniskās tehnoloģijas metodes apraksts

Fiziskā funkcionālā stāvokļa izmeklēšana fizioterapijā

I. Ievads

Fiziskā funkcionālā stāvokļa izmeklēšanas medicīniskā tehnoloģija apkopo galvenās fizioterapeita pielietotās pacienta izmeklēšanas metodes, kas ļauj izprast pacienta fizisko funkcionālo stāvokli un spriest par funkciju ierobežojumiem.

Fiziskā funkcionālā stāvokļa izmeklēšanā iegūtie rezultāti, kopā ar pārējo pacienta komplekso izvērtējumu, ļauj plānot mērķtiecīgu un efektīvu terapijas procesu.

II. Medicīniskās tehnoloģijas pielietošanas nosacījumi

Fiziskā funkcionālā stāvokļa novērtējums tiek veikts visiem pacientiem, izmantojot dažādus testus, kas tiek veikti, ņemot vērā pacienta sūdzības un funkcionālo stāvokli. Izmeklēšanas metodes tiek pielietotas mērķtiecīgi, atbilstoši konkrētā pacienta un aktuālās klīniskās situācijas nosacījumiem.

Fiziskā funkcionālā stāvokļa izmeklēšanas metodes netiek pielietotas, ja pacienta stāvoklis ir medicīniski nestabils. Kā arī netiek pielietotas noteiktas metodes, ja pastāv kontrindikācijas to veikšanai.

Lai varētu veikt pacienta fiziskā funkcionālā stāvokļa izmeklēšanu, nepieciešamas zināšanas un izpratne par cilvēka anatomiju, fizioloģiju, kinezioloģiju un biomehāniku, kā arī zināšanas un izpratne par patoloģiju, funkcionālajiem traucējumiem, vispārējo medicīnu (neiroloģiju, ortopēdiju, kardioloģiju, pediatriju, pulmonoloģija, reimatoloģija), zināšanas un izpratne par motorās kontroles teoriju un normālu motoro attīstību, kā arī nepieciešamas testēšanas metodikas prasmes.

III. Medicīniskās tehnoloģijas metodes (procedūras) aprakstsPozu statiskās un dinamiskās analīzes testi

Pacienta fiziskā funkcionālā stāvokļa izvērtēšana tiek sākta ar apskati, kuras laikā tiek izvērtēta un analizēta stāja un veikta gaitas analīze ar novērojuma metodi. Stājas un gaitas novērtēšana ar novērojumu ir klīniski droša, neinvazīva metode, kas dod informāciju par indivīda posturālo kontroli, muskulatūras balansu, locītavu stāvokli. Pacienta stāju un gaitu ietekmē gan biomehāniskie, gan neirofizioloģiskie, gan psiholoģiskie faktori un tās traucējumi ievērojami ietekmē indivīda spēju veikt ikdienas aktivitātes, kā arī ietekmē normālu organisma funkcionēšanu (piemēram, locītavu noslogojumu, elpošanas procesus).

Tiek veikta arī citu pozu statiska un dinamiskā analīze (guļus poza, ja pacients ir guļošs; sēdus poza, ja pacients dienas lielāko daļu pavada sēdus (piem., riteņkrēslā) vai ja pacients nespēj ieņemt stāvus pozu, un citos gadījumos, pēc indikācijām.

Stājas novērtēšana. Stājas (pozas) traucējumi ir bieži sastopami, kas ieilgstot noved pie diskomforta un sāpju sindroma attīstības, un funkciju ierobežojuma, jo izraisa gan muskuļu un saišu, gan locītavu un kaulu neadekvātu noslodzi, kas sekundāri var izraisīt nervu sistēmas, kardiovaskulārās un respiratorās sistēmas funkciju traucējumus. Tādēļ stājas izmaiņas ir svarīgi agrīni atklāt un pielietot adekvātu terapiju. Stājas (pozas) izvērtējums apskates laikā ir sākums objektīvajai fiziskajai funkcionālajai izvērtēšanai, kas dod norādes tālākās izvērtēšanas stratēģijai (piem., muskuļu testu izvēlei), kā arī dod sākotnējo ieskatu par iespējamo posturālo traucējumu iemeslu. Izvērtējot stāju (pozu) būtiski ir diferencēt ieraduma ietekmi, spēju apzināti izmainīt stāju (pozu) vai spēju manuāli koriģēt (funkcionāli vai strukturāli traucējumi). Stāja (poza) tiek izvērtēta gan bērniem, gan pieaugušajiem un izvērtējumā tiek ņemtas vērā vecuma posmam atbilstošās īpatnības.

Stājas novērtējuma algoritms:

  • Stāja tiek izvērtēta sagitālajā plaknē no abiem sāniem un frontālajā plaknē no priekšpuses un mugurpuses.
  • Kā atskaites punkts tiek izmantots auklā iekārts atsvars, kas analizējot stāju sagitālajā plaknē tiek novietots nedaudz uz priekšu no laterālās potītes, bet frontālajā plaknē pa vidu abiem papēžiem. Stāja tiek analizēta kā ķermeņa daļu (locītavu) novietojums attiecībā pret gravitācijas līniju, ko novērtēšanas laikā vizualizē aukla ar atsvaru.
  • Novērtējumu sāk veikt no potītes (atskaites punkts), izvērtējot atbilstību standarta (normālai) stājai.
  • Standarta stāja sagitālājā plaknē: potītes neitrālā stāvoklī, pēdas pamatne taisnā leņķī pret apakšstilbu; ceļu locītavas neitrālā stāvoklī, nav ne fleksija, ne ekstenzija; gūžas locītavas neitrālā stāvoklī, nav ne fleksija, ne ekstenzija; iegurnis neitrālā stāvoklī, nav ne pagāzts uz priekšu, ne atpakaļ; normāla mugurkaula jostas daļas lordoze un krūšu daļas kifoze; lāpstiņas pieguļ pie krūšu kurvja; normāla mugurkaula kakla daļas lordoze un galvas neitrāls stāvoklis. Pēc Kendall izšķir 4 tipiskus stājas traucējumu veidus sagitālajā plaknē (kifotiski lordotiska stāja, militāra tipa stāja, atpakaļ pagāztas muguras stāja un plakanas muguras stāja), kas raksturojas ar specifisku muskulatūras disbalansa modeli.
  • Frontālājā plaknē normālas stājas gadījumā: potītes neitrālā stāvoklī, calcaneus perpendikulāri pamatnei, nav ne valgus, ne varus stāvoklis; ceļu locītavas neitrālā stāvoklī, nav ne varus, ne valgus stāvoklis; simetriskas gluteālās rievas un simetrisks iegurņa stāvoklis (crista iliaca, spina iliaca anterior superior, spina ilaca posterior superior labajā un kreisajā pusē vienā līmenī), gravitācijas līnija projicējas pa visiem mugurkaula skriemeļu smailajiem izaugumiem, simetriski sānu trijstūri (starp roku un ķermeni); lāpstiņu simetrisks novietojums un to mediālās malas paralēli mugurkaulam, plecu līnijas simetriski labajā un kreisajā pusē, no priekšpuses ribu loki simetriski abās pusēs un atslēgas kauli simetriskā novietojumā, galva neitrālā pozīcijā. Papildus veic ribu rotācijas esamības izvērtējumu, ko novērtē pacientam lūdzot noliekties uz priekšu ar brīvām rokām un ribu leņķus (no mugurpuses, slīpā plaknē).
  • Izvērtējot stājas traucējumus, tiek ņemtas vērā stājas īpatnības dažādos vecuma posmos.
  • Veicot pozas maiņu un atkārtotu izvērtējumu novērtē izmaiņu noturību.
  • Lai objektīvi izvērtētu un dinamikā analizētu atsevišķus stājas traucējumus, izmanto mērlenti ar ko nosaka attālumus no nemainīga atskaites punkta (proksimāli) līdz mainīgajam punktam: lāpstiņas (augšējā un apakšējā stūra) novietojums attiecībā pret noteikta mugurkaula skriemeļa proc. spinosus; sānu trijstūra virsotnes attālums no ķermeņa; mugurkaula skoliotiskā izliekuma virsotnes (tālākā punkta) attālums no viduslīnijas; attālums no auss līdz acromion; u.c.

Gaitas novērtējums ir nozīmīga fiziskā funkcionālā stāvokļa novērtējuma daļa. Pētījumos ir apstiprinājies, ka arī vizuāls gaitas novērojums ir ticams un klīniski nozīmīgs novērtēšanas instruments pacientiem ar neiroloģiskiem traucējumiem. Ņemot vērā, ka adekvāts gaitas stereotips ir priekšnosacījums normālām ikdienas pārvietošanās spējām, tad gaitas novērtējums ir indicēts visām pacientu grupām ar pārvietošanās traucējumiem: gan pacientiem ar neiroloģiskiem, ortopēdiskiem, reimatoloģiskiem traucējumiem, gan pacientiem ar dažādiem traumatiskiem bojājumiem, gan pacientiem ar elpošanas ar kardioloģiskām saslimšanām. Gaitas novērtējumu izmanto dažāda vecuma pacientiem.

Gaitas novērtējuma algoritms:

  • Vizuāli novērojot gaitu tiek izvērtēta gan gaitas kvalitāte, gan kvantitāte,
  • Tiek izvērtēti sekojoši gaitas raksturlielumi: solis (garums, platums), gaitas cikls (balsta fāze (papēža pieskāriens, pēdas pārvēliens, vidusbalsts, papēža atcelšana, pirmsvēziens) un vēziena fāze (paātrinājums, vēziena vidus, palēninājums), gaitas ātrums un temps,
  • Kvalitatīvajā izvērtējumā tiek novērota gan locītavu iesaistīšanās (apjoms, kvalitāte), gan muskuļu darba efektivitāte, gan iespējamie kompensācijas mehānismi
  • Kvantitatīvi nosaka noieto attālumu, ātrumu.

Specifiskie testi: Lai veiktu pozu maiņas un gaitas kvantitatīvu analīzi tiek izmantoti dažādi vienkārši, klīniski aprobēti un ticami testi, kuros tiek kvantitatīvi izteikts vai nu noietais attālums un soļu skaits noteiktā laika posmā, vai noteikta uzdevuma, kas ietver pozas maiņu, izpildes ilgums. Ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju datu bāzē reģistrēto tehnoloģiju (testu) izmantošana ļauj ticami izvērtēt traucējumu dinamiku laika periodā un terapijas efektivitāti.

Kontrindikācijas pozu statiskās un dinamiskās analīzes testu pielietojumam:

  • Medicīniski nestabils stāvoklis;
  • Stāvus pozīcija ir kontrindicēta strukturālā bojājuma vai hemodinamisko traucējumu dēļ (stājas izvērtējumam);
  • Sāpes > 5 (pacientam novērtējot no 0–10) (relatīva kontrindikācija)

2.Motorās kontroles līmeņa un kvalitātes analīzes testi

Motorās kontroles līmeņa un kvalitātes izvērtējums ir balstīts uz motorās kontroles konceptu un ietver gan motorās kontroles elementu (mobilitātes, stabilitātes, kontrolētās mobilitātes, statiski dinamiskā līdzsvara, prasmju) izvērtējumu dažādās pamata un atvasinātajā pozās, gan motorās kontroles elementu izvērtējumu katrai locītavai, ietverot atsevišķus speciālos testus.

Tiek analizētas pamata un atvasinātās pozas motorās attīstības secībā. Tiek izvērtēta:

  • spēja ieņemt pozu (mobilitāte),
  • spēja noturēt pozu (stabilitāte),
  • spēja kustēties pozā (kontrolētā mobilitāte),
  • spēja atraut vienu no svaru nesošajām ekstremitātēm (statiski dinamiskais līdzsvars),
  • spēja veikt manipulācijas ar rokām vai spēja pārvietoties telpā (prasmes).

Tiek izvērtēta gan motorās kontroles iespējamība (kvantitāte), gan tās kvalitāte.

Motorās kontroles izvērtējums tiek izmantots pie dažādas ģenēzes motoriem traucējumiem (neiroloģiskiem, ortopēdiskiem, traumatiskiem bojājumiem) pieaugušajiem un bērniem (specifiski testi, ietverot motorās kontroles atbilstību bērna vecumam).

Ņemot vērā, ka motorās kontroles nodrošināšanā iesaistās gan pasīvās struktūras (kauli, locītavas, saites, skrimšļaudi), gan muskuļi un fascijas, gan nervu sistēmas kontrole (propriocepcija, muskuļu inervācija, reflektorās reakcijas un to inhibīcija, kustību iemaņas), tad motorās kontroles novērtēšana ir būtiska funkcionālā stāvokļa novērtēšanas daļa dažādām pacientu grupām: pacientiem ar nervu sistēmas bojājumu (gan centrālās nervu sistēmas, gan perifērās nervu sistēmas bojājumu), pacientiem ar ortopēdiskām un reimatiskām slimībām, pacientiem ar traumatiskiem bojājumiem un citām pacientu grupām.

Motorās kontroles līmeņa un kvalitātes izvērtējums dod pamatu pacienta fizisko aktivitāšu ierobežojuma izpratnei, kā arī dod pamatu mērķtiecīgai funkcionālo muskuļu, locītavu un specifisko testu izvēlei un veikšanai.

Motorās kontroles elementu izvērtējums dažādās pozās:

  • Tiek analizētas pamata un atvasinātās pozas motorās attīstības secībā: guļus uz vēdera, muguras un sāniem; elkoņu balsts; balsts uz plaukstam; guļus uz muguras ar saliektām kājām un pēdu balstu, guļus uz muguras ar paceltu iegurni („mazais tiltiņš"), četrrāpus, ceļu stāja, viena ceļa stāja, „lāča poza" un modificētā „lāča poza", sēdus, sānu sēde, „garensēde", stāvus, stāvus uz vienas kājas;
  • Tiek novērota pacienta sākuma poza un tad tiek lūgts ieņemt attiecīgo pozu (pozas tiek izvēlētas atbilstoši katra pacienta funkcionālajam stāvoklim, no zemākās un augstākajām);
  • Novērojot tiek analizēta:

- spēja ieņemt pozu (mobilitāte): vai spēj to ieņemt, vai tiek novēroti kādi kompensācijas mehānismi, cik kvalitatīvi spēj ieņemt, vai ir nepieciešama palīdzība, ja ir tad cik lielā mērā;

- spēja noturēt pozu (stabilitāte): vai spēj noturēt pozu, pozas kvalitāte un iespējamie kompensācijas mehānismi, analizē aktīvās stabilitātes toniskās noturēšanas un ko kontrakciju līmeni;

- spēja kustēties pozā (kontrolētā mobilitāte): ja ir pietiekoša pozas stabilitāte, tad lūdz pacientam pārnest svaru no vienas svaru nesošās ekstremitātes uz otru, izvērtē spēju veikt kustību pozā, tās kvalitāti un iespējamos kompensācijas mehānismus;

- spēja atraut vienu no svaru nesošajām ekstremitātēm (statiski dinamiskais līdzsvars): progresējot no svara pārnešanas pozā, lūdz atraut vienu no svara brīvajām ekstremitātēm, izvērtē spēju veikt kustību un saglabāt stabilu pozīciju, novērtē gan kustības, gan pozas kvalitāti, iespējamos kompensācijas mehānismus;

- spēja veikt manipulācijas ar rokām vai spēja pārvietoties telpā (prasmes): augstākais motorās kontroles līmenis – prasmes jeb kvalitatīvas, mērķtiecīgas kustības; pacientam lūdz veikt attiecīgās manipulācijas vai lokomocijas konkrētajā pozā, izvērtē spēju veikt un to kvalitāti, kā arī izvērtē pozas kvalitāti šo mērķtiecīgo darbību laikā;

Locītavām specifiskie testi:

  • motorās kontroles analīze ietver atsevišķu locītavu un kinemātisko ķēžu motorās kontroles elementu (mobilitātes, stabilitātes) izvērtējumu;
  • šajos testos tiek izvēlētas pozas un kustības, kuru nodrošināšanā un izpildē nepieciešams iesaistīties testējamās locītavas vai kinemātiskās ķēdes motorajai kontrolei;
  • tiek izvērtēta gan attiecīgās kustības veikšanas spēja un pozas ieņemšanas spēja (mobilitāte), gan proksimālā segmenta stabilitāte kustības izpildes laikā vai pozas noturēšanā iesaistīto locītavu stabilitāte;
  • ņemot vērā gravitācijas centra augstumu un ap testējamo locītavu iesaistīto muskuļu nepieciešamo aktivizācijas pakāpi, pozas izvēlē tiek ņemts vērā testa mērķis un attiecīgi tiek izvērtētas gan zemas pozas (lokālā stabilitāte, neitrālā stāvokļa kontrole), gan augstas pozas (globālā stabilitāte, ko kontrakciju spēja pie spēcīgām kustībām);
  • praksē ņemot vērā pacienta funkcionālo stāvokli, klīnisko diagnozi un testēšanas mērķi tiek izmantoti dažādi specifiski testi, kas ir klīniski aprobēti un kuriem ir pierādīta jūtība, specifiskums un ticamība konkrētām pacientu grupām.

Motorās kontroles analīze bērniem

  • līdzīgi kā pieaugušajiem, tiek analizēti atsevišķi motorā kontroles elementi dažādās pozās;
  • motorās kontroles līmenis un attīstība tiek analizēta atbilstoši bērna vecumam
  • motoro funkciju analizē un izvērtē dinamikā.

Kontrindikācijas motorās kontroles līmeņa izvērtējumam:

  • Medicīniski nestabils stāvoklis;
  • Testa pozīcija provocē sāpes;
  • Testa pozīcija ir kontrindicēta strukturālā bojājuma vai hemodinamisko traucējumu dēļ.

Muskuļu funkcionālie testi

Muskuļu funkcionālie testi – muskuļu garuma un spēka testi – ir klīniski aprobēti testi, kas tiek veikti, lai mērķtiecīgi izvērtētu pacienta funkcionālo stāvokli. Testi ir balstīti uz anatomijas, fizioloģijas un biomehānikas pamata principiem. Skeleta muskuļus, atkarībā no dominējošā muskuļu šķiedras tipa, iedala fāziskajos (prevalē ātrās glikolītiskās šķiedras) un posturālajos (jeb toniskajos) muskuļos (prevalē lēnās oksidatīvās šķiedras). Posturālajiem muskuļiem ir raksturīga augsta aerobā aktivitāte, tie ir izturīgi pret nogurumu, palīdz noturēt stabilitāti ķermenī un tiem ir tieksme saīsināties un pārmērīgi saspringt. Savukārt, fāziskie muskuļi ir vairāk piemēroti dinamiska darba veikšanai – tie spēj radīt pēkšņas, ātras kustības, taču tajos ātri iestājas nogurums, tiem ir tieksmi novājināties un pagarināties.

Muskuļu funkcionālos testus izvēlas mērķtiecīgi, balstoties uz pacienta anamnēzes datiem, apskates rezultātiem, kustību apjoma izvērtējuma rezultātiem un neveic, ja eksistē absolūtas vai relatīvas kontrindikācijas testu veikšanai.

Muskuļu garuma testi

Indikācijas: muskuļu garuma izmaiņa (saīsinājums) ir biežs kustību apjoma (mobilitātes) ierobežojuma iemesls; vienas muskuļu grupas saīsinājums parasti kombinējas ar pretējās muskuļu grupas iestiepumu un novājināšanos (muskulatūras disbalanss); muskuļi, kuru garums ir samazināts, ilgākā laika periodā zaudē savu spēku (kļūst vāji), kas noved pie samazinātas stabilitātes un sliktākas funkcijas; muskuļi, kuru garums ir palielināts, pieļauj pretējo muskuļu grupu adaptīvu saīsināšanos, kā arī var saistīties ar stabilitātes ierobežojumu un funkcionālu ierobežojumu.

Kontrindikācijas: Sāpju intensitāte > 5 (0-10); Testā izmantojamā kustība provocē sāpes; Svaigi, nesaauguši lūzumi (relatīvi); Akūti iekaisuma procesi vai infekcijas mīkstajos audos; Hematoma vai mīksto audu trauma (akūta); Medicīniski nestabils stāvoklis.

Veicot muskuļu garuma testu, jāzina: testa izejas pozīcija; muskuļa piestiprināšanās vietas un funkcijas, locītavas struktūra; normāls kustību apjoms locītavā.

Testēšanas procedūra.

Testēšanas procedūra un nosacījumi: Novieto pacientu stabilā pozīcijā; Muskuļa origo jābūt fiksētam, savukārt insertio tiek pārvietots muskuļa pagarinājuma virzienā; Pasīvs darbs no pacienta puses; Nosaka kustības amplitūdu (vizuāli, ar mērlenti vai goniometru) un beigu izjūtu; Interpretācija: normāls muskuļu garums, samazināts muskuļa garums (saīsināts muskulis), palielināts muskuļa garums (pagarināts muskulis).

Muskuļu spēka testi

Indikācijas:

  • Izvērtētu muskuļa spēju kontrahēties (aktivizēties);
  • Izvērtētu muskuļa spēju veikts kontrakciju un izdarīt savu funkciju pilnā apjomā;
  • Izvērtētu pretestību, ko muskulis var pārvarēt (noturēt).

Kontrindikācijas: Sāpju intensitāte > 5 (0-10); Testā pozīcija provocē sāpes; Svaigi, nesaauguši lūzumi (relatīvi); Akūti iekaisuma procesi vai infekcijas mīkstajos audos; Hematoma vai mīksto audu trauma (akūta); Locītavas bojājums (relatīvi); Muskuļa saīsinājums (relatīvi); Palielināts muskulatūras tonuss (relatīvi); Medicīniski nestabils stāvoklis.

Veicot muskuļa spēka testu, jāzina un jāprot: Testa izejas pozīcija, fiksācija; Muskuļa piestiprināšanās vietas un funkcijas, locītavas struktūra; Normāls kustību apjoms locītavā; Testēšanas procedūra; Jāprot precīzi novērtēt un palpēt muskuļa darbu (kontrakciju); Jāspēj pamanīt un novērst aizvietojošās kustības; Jāizprot atšķirības starp vienlocītavu un vairāklocītavu muskuļu darbu.

Testēšanas procedūra un nosacījumi: Novieto pacientu stabilā un ērtā pozīcijā; Veic stabilizāciju (fiksāciju) proksimāli no testējamās ķermeņa daļas; Novieto testējamā ķermeņa daļa precīzā testa pozīcijā (attiecībā pret gravitācijas spēku) un ja pacients nespēj noturēt testa pozīciju pret gravitācijas spēku, veic testa kustību horizontālā plaknē; Pretestība jāliek precīzi pretī muskuļa darbības virzienam un tās pielikšana ir pakāpeniska un vienmērīga; Testējot vairākus muskuļus, cenšas veikt visus iespējamos testus vienā pacienta stāvoklī, tad pāriet uz nākamo.

Rezultātu izvērtēšana un interpretācija: izmantojot manuālos muskuļu spēka testus, muskuļa spēka novērtēšana un testa rezultātu interpretācija balstās uz muskuļa spēju noturēt ķermeņa daļu pret gravitāciju (gravitācija netiek izmantota testējot roku un kāju pirkstus). Manuālos muskuļu spēka testus interpretē ballēs no 0 līdz 5: (3) spēj noturēt testa pozīciju pret gravitāciju (vidēja spēka pakāpe), (4 un 5) spēj noturēt testa pozīciju pret mērenu vai stipru pretestību (normāla un laba spēka pakāpe), (2) spēj veikt testa kustību horizontālajā plaknē (izslēdzot gravitācijas spēka ietekmi) (vāja spēka pakāpe), (1) nespēj veikt kustību, bet var palpēt kontrakciju (ļoti vāji), (0) nevar palpēt kontrakciju (nulle).

4.Locītavu funkcionālie testi

Lai izvērtētu locītavu kustību apjomu tiek mērīts aktīvās un pasīvās kustības apjoms, kas tiek izteikts grādos. Mērījumus ir iespējams veikt ar goniometru. Kvantitatīvai kustību apjomu mērīšanai pielieto inklinometrus.

  • Augšējo un apakšējo locītavu kustību apjoma mērījumus, izmantojot goniometrus veic pēc metodikas, kas paredz testa pozīciju, stabilizāciju, goniometra novietojumu, kā arī pasīvās kustības beigu izjūtu.
  • Mugurkaula kustību apjomu kvantitatīvam izvērtējumam izmanto inklinometru kā arī fleksijas un ekstenzijas apjoma izvērtējumam izmanto attāluma mērījumus (ar mērlenti) starp proc.spinosi neitrālā pozīcijā un kustības beigās, kas pamatojas uz to, ka fleksijas laikā blakus esošie proc. spinosi attālinās viens no otra, bet ekstenzijas laikā – satuvinās. Vienlaicīgi tiek veikta arī kvalitatīva analīze, jo var spriest par kustības apjomu atsevišķos mugurkaula apvidos.
  • Veicot locītavu kustību apjoma izvērtējumu tiek izvērtēts gan ierobežojuma apjoms (attiecībā pret fizioloģisko normu), gan ierobežojuma virziens salīdzinoši aktīvam un pasīvam kustību apjomam, pasīvas kustības beigu sajūta, aktīvas kustības kvalitāte. Tādejādi locītavu aktīvo un pasīvo kustību apjoma un kvalitātes izvērtējums ļauj izvērtēt fizioloģisku kustību nodrošināšanā iesaistīto struktūru (gan aktīvo, gan pasīvo) un mehānismu darbību un iespējamos funkciju traucējumus vai struktūru bojājumus. Gan aktīvu, gan pasīvu kustību izvērtējums ietver kustības kvalitātes novērtējumu: sāpju provokācijas vai pastiprināšanās momentu, kustības vienmērību, kustību saskaņotību visās iesaistītājās locītavās (plecu josla, iegurņa josla), kustības vienmērība, pasīvas kustības beigu sajūta. Locītavu kustību kvalitātes nodrošināšanā ir iesaistītas gan pašas locītavas struktūras un biomehāniskās funkcijas, gan apkārt esošo muskuļu darbība un neirālā kontrole (koordinācija, inervācija, propriocepcija). Testējot locītavu kustību kvalitāti, pacientam tiek lūgts izpildīt kustību vai arī kustību fizioterapeits veic pasīvi (pasīva kustība) un tiek izvērtētas kustības iesaistītajās locītavās.
  • Ņemot vērā, ka funkcionālo kustību nodrošināšanā svarīga loma ir arī kustībām starp locītavu virsmām (artrokinemātiskās kustības), tad pacienta novērtēšanā tiek izmantota arī šo kustību izvērtēšana ar manuāliem testiem vai specifiskiem testiem konkrētām locītavām. Artrokinemātisko kustību (t.i. kustības starp locītavu virsmām) tiek analizētas gan kopā ar kustību kvalitātes analīzi, gan tās tiek testētas ar manuālu testu palīdzību veicot t.s. „locītavu spēli": fiksējot proksimālo segmentu, tiek veikts neliels iestiepums (trakcija) un izdarīta konkrētajā locītavā fizioloģiski iespējamās artrokinemātiskās kustības: slīdēšana, velšanās un / griešanās. Tās tiek veiktas lēnām, izvērtējot iespējamību, kvalitāti, apjomu.

Locītavu kustību apjoma vai kvalitātes (piem., kustība provocē sāpes) ierobežojums būtiski ietekmē spēju veikt dažādas ikdienas aktivitātes, tādēļ ierobežojama patoģenētisko mehānismu izvērtējums ir būtiska funkcionālā novērtējuma sastāvdaļa un ļauj izvirzīt atbilstošus ārstēšanas mērķus un izvēlēties efektīvas ārstēšanas metodes. Locītavu funkcionālie testi tiek pielietoti pacientiem ar dažādas izcelsmes kustību traucējumiem, kā arī tiem pacientiem, kuri ir predisponēti kustību ierobežojumiem (pastāv kontraktūru veidošanās riska faktori). Līdz ar to locītavu funkcionālie testi tiek pielietoti pacientiem ar dažādām klīniskām diagnozēm: gan pacientiem ar ortopēdiskām un reimatoloģiskām saslimšanām, gan pacientiem ar neiroloģiskām saslimšanām, gan pacientiem ar traumatiskiem bojājumiem, pacientiem ar apdegumiem un citiem.

Locītavu funkcionālos testu kontrindikācijas: Medicīniski nestabils stāvoklis, netiek izmeklētas kustības, kuras ir kontrindicētas, jo var palielināt strukturālo bojājumu (piem., augsta iekaisuma aktivitāte locītavā) vai pasliktināt pacienta vispārējo stāvokli (piem., akūtajā pēcoperācijas periodā).

5. Palpācijas testi

Fiziskā funkcionālā stāvokļa izmeklēšana ietver palpācijas testus: kaulu orientieru palpāciju, ādas un zemādas palpāciju, cīpslu, saišu, muskuļu un to fasciju palpāciju. Palpācijas laikā tiek noteikta palpējamo audu konsistence un virspusējo audu (ādas) temperatūra, turgors, kā arī tiek palpatori izvērtēts palpējamo struktūru fizioloģiskais kustīgums un elastība, tiek izvērtēts iespējamais lokālais vai atstarotais sāpīgums palpācijas rezultātā.

Palpācijas testus izmanto, lai analizētu dažādu mīksto audu saspringuma pakāpi un elastību: muskuļu spazmu esamību, palielinātu muskulatūras saspringumu, miofasciālo sāpju punktu esamību un aktivitāti, muskuļu cīpslu lokālu sāpīgumu un citas izmaiņas, kas var būt iemesls sāpju sindromam un / vai kustību ierobežojumam. Ir pamatota saistība starp palielinātu muskuļu saspringumu un t.s. „trigger" punktiem un to radītajiem miofasciālajiem sāpju sindromiem. Palielināts muskuļu saspringums, kombinācijā ar aktīviem 'trigger' punktiem un ar tiem saistīto miofasciālo sāpju sindromu būtiski ierobežo pacienta ikdienas aktivitātes un tādejādi pazemina ar veselību saistīto dzīves kvalitāti.

Palpācijas testi ir neinvazīvi, klīniski droši un vienkārši, bet prasa atbilstošas prasmes un iemaņas. Palpāciju veic pēc apskates, pozu un motorās kontroles analīzes, muskuļu un locītavu funkcionālajiem testiem, kas kopā ar pacienta sūdzībām un citiem anamnēzes datiem ļauj izvēlēties nepieciešamo palpācijas reģionu, kā arī mazina pacienta trauksmi un bailes, kas būtiski iespaido palpācijas testu rezultātus.

Palpāciju izmanto dažādiem pacientiem (ar neiroloģiskām, ortopēdiskām, reimatoloģiskām saslimšanām, traumatiskiem bojājumiem, pacientiem pēcoperācijas periodā un pacientiem pēc apdegumiem un citiem), lai izvērtētu gan mīksto audu konsistenci, elastību, pārvietojamību un sāpīgumu, gan kaulu struktūru novietojumu, pārvietošanos kustības laikā un cīpslu / saišu piestiprināšanās vietu konsistenci un sāpīgumu, kas palīdz izprast pacienta sūdzības un funkciju ierobežojuma mehānismus / cēloņus.

Muskuļa kontrakcijas (iesaistīšanās) palpāciju kustības laikā izmanto gadījumos, ja muskuļa darbs (spēks) ir nepietiekošs, lai radītu kustību (vai pretestību), bet iespējams, tas spēj producēt kontrakciju, ko var konstatēt palpatori.

Palpācijas metotodika. Palpāciju veic attiecīgajam reģionam (plecu joslai, elkoņa un apakšdelma, plaukstas un pirkstu, reģioniem mugurkaula kakla daļai un temparomandibulārajai locītavai, mugurkaula jostas daļai, mugurkaula krūšu daļai un krūšu kurvim, iegurnim un gūžas reģionam, ceļa, potītes un pēdas reģioniem), kā arī blakus esošajiem, potenciāli iesaistītajiem reģioniem.

Palpāciju veic ar roku pirkstiem (svarīga optimāla testērtāja roku temperatūra). Palpējamais reģions ir atbrīvots no drēbēm, tīrs un sauss.

Palpācijas tehnikas: veicot kompresiju, veicot pārbīdīšanu (šķērsenisku, longitudinālu), veicot saspiešanu starp pirkstiem, veicot pārvelšanu.

Palpāciju var veikt gan pacientam atrodoties miera stāvoklī, maksimāli atbrīvotā pozīcijā (guļus, sēdus), gan veicot kustību (muskuļu iesaistes / kontrakcijas palpācija, locītavas spraugas palpācija un kaulu orientieru pārvietošanās palpācija).

Palpāciju veic pa slāņiem: sākumā palpē ādu (sajūt tās temperatūru, struktūru, mitruma pakāpi, elasticitāti, pārvietojamību, jutīgumu / sāpīgumu), tad palpē zem ādas esošos mīkstos audus, vadoties pēc anatomiskā novietojuma: fascijas, saites, cīpslas, muskuļi, bursas, locītavu kapsulas, nervi, asinsvadi (sajūt to saspringumu, struktūru, pārvietojamību, elastību, jutīgumu / sāpīgumu, asinsvadu pulsāciju), beigās palpē kaulu struktūras: gan cīpslu un saišu piestiprināšanās vietās, gan kaulu plēvi, gan kaulu orientierus, gan locītavu spraugas (sajūt struktūru, jutīgumu / sāpīgumu, izvērtē anatomisko novietojumu).

Muskuļos un fascijās palpē miofasciālos sāpju punktus („trigger punktus"), pēc noteiktas metodikas (t.i., ņemot vērā to tipiskāko atrašanos vietu, sāpju izstarojuma zonas un attīstības īpatnības, akūtu un latentu „trigger punktu" simptomus).

Atsevišķi veic rētaudu palpāciju, izvērtējot to struktūru (konsistenci), pārvietojamību (šķērseniski, longitudināli), jutīgumu / sāpīgumu.

Veicot palpāciju kustības laikā tiek palpēti kustības radīšanā un veikšanā iesaistītā muskuļa iesaistīšanās / kontrakcija (parasti palpē muskuļa lielākā diametra rajonu). Kustības laikā var palpēt arī atsevišķu kaulu orientieru pārvietošanos, kas liecina par normālu kustības apjomu iesaistītajā locītavā. Kā arī palpē cīpslu slīdēšanas kvalitāti kustības laikā.

Palpācijas testu kontrindikācijas: Medicīniski nestabils stāvoklis, sāpju sindroms > 5 (no 0-10) (relatīvi), ādas bojājums, vaļējas brūces, nepilnīgi slēgušās rētas, nesaauguši lūzumi (relatīvi).

6. Kardiovaskulārās un respiratorās sistēmas funkcionālā stāvokļa izvērtējuma testi

Kardiovaskulārās un respiratorās sistēmas aktuālā stāvokļa izvērtējumu fizioterapeits veic visiem pacientiem, kas vecāki par 40 gadiem un jaunākiem pacientiem ar koronāriem riska faktoriem, simptomiem, kas iespējams ir saistīti ar kardiovaskulāro un / vai respiratoro sistēmu, vai ar diagnosticētu kardiovaskulāru vai respiratoru saslimšanu.

Lai izvērtētu kardiovaskulārās un respiratorās sistēmas funkcionālo stāvokli fizioterapeits izmanto pacienta subjektīvo sūdzību un slimības, ģimenes, darba anamnēzes datu analīzi, iepriekš veikto izmeklējumu un ārstēšanas datu (slimības vēstures) analīzi, fizisko izmeklēšanu, kas ietver slodzes tolerances un sirds un asinsvadu reakcijas uz slodzi un pozu maiņu izvērtējumu, kā arī izvērtē kontrindikācijas un specifiskas brīdinājuma pazīmes.

  • Izvērtēšana tiek veikta pacientam pirmajā konsultācijā (t.i., pirms terapijas uzsākšanas), lai izvērtētu pieļaujamās slodzes apjomu un īpašos piesardzības pasākumus (piem., kontrindicētās terapeitiskās tehnikas). Kā arī, lai pamanītu brīdinājuma pazīmes, kas liecina, ka ir nepieciešama papildus izmeklēšanu un speciālista konsultācija, lai precizētu diagnozi un / vai nozīmētu (koriģētu) ārstēšanu.
  • Kā arī pirms un pēc pirmās nodarbības katram pacientam tiek veikta subjektīvā (pašsajūta, piepūles apjoms, kardiovaskulāro un / vai respiratoro traucējumu simptomi) un objektīvā (objektīvie simptomi, arteriālais asinsspiediens, pulss, elpošanas frekvence) sirds un asins vadu sistēmas reakcija uz nodarbības slodzi.
  • Pacientiem ar kardioloģisku un / vai respiratoru saslimšanu kā pamata diagnozi, tiek veikti specifiski funkcionālie testi un analizēti jau veiktu testu rezultāti, lai izvērtētu slodzes toleranci, noteiktu nodarbību slodzes lielumu (mērķa pulsa robežas, arteriālā asinsspiediena svārstību robežas, subjektīvie un objektīvie simptomi).
  • Lai iegūtu datus par pacienta sūdzībām un slimības, ģimenes, darba anamnēzi, tiek veikta intervija, ietverot mērķtiecīgus jautājumus par iespējamiem kardiovaskulārās un / vai respiratorās sistēmas saslimšanu simptomiem, riska faktoriem un citus.
  • Tiek veikta detalizēta pacienta slimības vēstures datu analīze (iepriekš veikto izmeklējumu (EKG, ehokardiogrāfija, bronhoskopija, koronogrāfija u.c.) rezultāti, slimības gaita, ārstēšana (pašreizējā medikamentozā terapija (saņemtie medikamenti un to devas), ķirurģiska ārstēšana un tās rezultāti).
  • Tiek izvērtēta brīdinājuma pazīmju un kontrindikāciju esamība.
  • Fiziskā izmeklēšana, ko veic fizioterapeits, lai izvērtētu kardiovaskulārās un respiratorās sistēmas stāvokli, ietver vairākas līdzīgas metodes, ko veic ārsts vai medicīnas māsa: apskate, auskultācija, palpācija, perkusija. Papildus tiek izvērtēta slodzes tolerance un reakcija uz fizisku slodzi (pozu maiņu).
  • Tiek izvērtēta arteriālā asinsspiediena, sirdsdarbības frekvences un ritma, objektīvo un subjektīvo simptomu izpausme dažādās pozās (guļus, sēdus, stāvus) un pie pozu maiņas (pieceļoties sēdus un apguļoties, pieceļoties stāvus un apsēžoties), kā arī veicot vienkāršas ikdienas aktivitātes (piem., apģērbjoties). Būtiski ir noskaidrot pacienta piepūles izjūtu, kā arī pacientam iemācīties izvērtēt savu piepūles sajūtu.
  • Lai varētu spriest par slodzes toleranci un izvērtēt tās dinamiku, veic vienkāršus testus, kas ietver cikliskas aktivitātes (iešana, braukšana ar velotrenažieri). Klīnikā tiek rekomendēts izmantot 6 minūšu iešanas testu:

6 minūšu iešanas tests - Pacienta sagatavošana: vēlams ērts apģērbs un apavi, pirms testa agri no rīta vai agrā pēcpusdienā viegla maltīte ir pieņemama, divas stundas pirms testa veikšanas nedrīkst veikt lielu fizisku slodzi. Vismaz 10 min pirms testa sākšanas pacients atrodas miera stāvoklī, sēžot krēslā, kas novietots tuvu pie testa norises vietas. Pacients tiek informēts par testa norisi.

Testa veikšanas metodika: pacientam pirms testa veikšanas tiek noteikta pulsa frekvence (30 sekundēs) uz a.radialis (x'); uz augšdelma tika uzlikta tonometra manšete un sapalpējot a.brachialis pulsu uzlikta fonendoskopa galviņa – noteikts arteriālais asinsspiediens (mm Hg). Veicot testu, tonometra manšete tiek atstāta pacientam ap augšdelmu. Pacientam tiek lūgts 6 minūtes (tiklīdz pacients ir gatavs uzsākt iešanu, tiek uzņemts laiks) staigāt pa gaiteni (līdzena, taisna virsma un norobežota telpa, gaiteņa garums 40 – 50 m) no viena gala līdz otram. Pacients jebkurā brīdī var apstāties un atpūsties (laiks netiek apturēts), un turpināt iet pēc atpūtas, līdz tiek sasniegtas 6 minūtes. Pacients netiek steidzināts, brīžiem tiek nedaudz uzmundrināts. Ik pēc minūtes, mierīgā tonī pacients tiek informēts par atlikušo iešanas laiku. Uzreiz pēc testa beigām atkal tiek noteikta pulsa frekvence (30 sekundēs) uz a.radialis (x') un arteriālais spiediens (mm Hg). Pēc tam pacients var apsēsties un pulsa frekvence (x') un arteriālais asinsspiediens (mm Hg) tiek noteikti ik pēc 1 minūtes (kopā 5 minūtes). Testa laikā noietais attālums tika saskaitīts un ierakstīts protokolā.

Kontrindikācijas. Absolūtās 6.minūšu iešanas testa kontrindikācijas ir nestabila stenokardija un miokarda infarkts pēdējā mēnešu laikā. Relatīvās kontrindikācijas ir miera pulss virs 120 sitieniem minūtē, sistoliskais asinsspiediens virs 180 mmHg un diastoliskais asinsspiediens virs 100 mm Hg.

Atkarībā no noietā attāluma (m) tiek interpretētas funkcionālās klases:

1. funkcionālā klase – noieti vairāk par 550 metriem

2. funkcionālā klase – noieti 425 – 550 metri

3. funkcionālā klase – noieti 150 – 425 metri

4. funkcionālā klase – noieti mazāk par 150 metriem

Lai noteiktu pārvarētās piepūles lielumu tiek izmantota Borga skala, kurā pacients tiek lūgt atzīmēt savu subjektīvo slodzes izjūtu pirms testa un pēc testa, kas tiek izteikta skaitliskos lielumos – Borga koeficients: 6-7 punkti ļoti, ļoti viegli, 8-9 punkti ļoti viegli, 10-11 punkti diezgan viegli, 12-13 punkti diezgan grūti, 14-15 punkti grūti, 16-17 punkti ļoti grūti, 18-19 punkti ļoti, ļoti grūti, 20 punkti maksimāla piepūle. 6-13 punktu robežās slodzes intensitāte ir pietiekami liela, bet 15-16 punkti liecina par lielu slodzes intensitāti.

Pacientiem ar neadekvātu reakciju un fizisku slodzi un samazinātu slodzes toleranci, kardiovaskulārās un respiratorās sistēmas rādītāji (arteriālais asinsspiediens, pulss, elpošanas frekvence, subjektīvie un objektīvie simptomi, piepūles apjoms, EKG (ja ir pieejams), skābekļa saturācija asinīs (oksimetrija) (ja ir pieejams)) tiek analizēti un kontrolēti katras nodarbības laikā un dinamikā tiek analizēta to mainība.

Ja pacientam nav kontrindikāciju, tad pirms aerobā treniņa uzsākšanas tiek noteiktas aerobās darbaspējas izmantojot veloergometriju (var tikt izmantoti arī citi standartizēti, Latvijā leģitīmi, testi, piemēram, Veloergometrijas slodzes tests ar pakāpenisku nepārtraukti pieaugošu slodzi, EKG pieraksts 12 novadījumos asinsspiediena un elektrokardioskopiskā kontrolē, kuru laikā tiek monitorēti gan objektīvie, gan subjektīvie rādītāji). Fizioterapeits analizē veloregometrijas rezultātus (testu veic ārsts - speciālists) un ņemot vērā sasniegto pulsa robežu un slodzes pārtraukšanas iemeslu, tiek aprēķināts mērķa pulss, ņemot vērā nodarbību mērķi un pacienta aerobo darbaspēju līmeni.

Pacientiem, kuru pamata saslimšana ir pulmonoloģiska, elpošanas funkciju izvērtējums ietver: subjektīvo simptomu izvērtējums (elpas trūkums, klepus, drudzis un citas iespējamās sūdzības), riska faktori, apskate (ādas krāsa, krūšu kurvis), elpošanas frekvence, elpošanas stereotips, krūšu kurvja ekskursiju mērīšana ar mērlenti (pie maksimālas ieelpas un maksimālas izelpas), palpācija (krūšu kurvja kustības un atsevišķu plaušu daļu iesaistīšanā, diafragmas un tās ekskursiju palpācija, ribu un ribu locītavu palpācija, elpošanas palīgmuskuļu un starpribu muskuļu palpācija, sāpju zonas palpācija), perkusija, auskultācija, iepriekš veikto izmeklējumu rezultātu analīze (spirometrija, bronhoskopija, rentgenoloģiskā atradne, laboratoriskie rādītāji), vitālās kapacitātes noteikšana ar spirometru, izelpas maksimālplūsmas rādītāju noteikšana. Kā arī tiek analizēta slodzes tolerance un reakciju uz fizisku slodzi (6 minūšu iešanas tests, Kardiopulmonārais slodzes tests).

7. Nervu sistēmas funkcionālā stāvokļa izvērtējuma testi, propriocepcijas un ķermeņa apzināšanās testi

Nervu sistēmas funkcionālais stāvoklis jau tiek izvērtēts un analizēts gan izvērtējot pacienta motorās kontroles līmeni un kvalitāti, gan testējot muskuļu spēku, gan citu fiziskā funkcionālā stāvokļa izvērtējuma testu laikā.

Lai varētu precizēt nervu sistēmas funkcionālo ietekmi uz kustību vai pozas kontroles traucējumiem, kā arī tās lomu pacienta sūdzību patoģenēzē, fizioterapeits savā izmeklēšanā ietver vairākus specifiskus nervu sistēmas funkcionālā stāvokļa izvērtējuma testus, tādus kā, muskulatūras tonusa izvērtējums; virspusējās un dziļās jušanas pārbaude; koordinācijas un līdzsvara testi un citus. Kā arī tiek veikta iepriekš veiktās neiroloģiskās izmeklēšanas rezultātu analīze.

Balstoties uz izpratni par kustības un pozas kontroles mehānismiem, jebkuram pacientam kā viens no iespējamajiem ierobežojuma patoģenētiskajiem mehānismiem tiek izvērtēti nervu sistēmas darbības traucējumi. Tas pamato atsevišķu specifisku testu pielietošanu konkrētajam pacientam, ņemot vērā ierobežojuma / sūdzību reģionu un raksturu.

Pacientiem ar neiroloģiskām saslimšanām nervu sistēmas funkcionālā stāvokļa izvērtējums ietver arī iepriekš veikto izmeklējumu (piem., EMG, MR, CT) un neirologa veiktās fiziskās izmeklēšanas rezultātu analīzi. Šiem pacientiem veic arī vairākus mērķtiecīgi specifiskus testus, lai izvērtētu aktuālo nervu sistēmas funkcionālo stāvokli un tā ietekmi uz spēju veikt dažādas kustības un kontrolēt pozas, kas nepieciešamas ikdienas aktivitāšu veikšanā.

Sākumā tiek veikta detalizēta iepriekš veikto izmeklējumu (t.sk., neirologa fiziskās izmeklēšanas) rezultātu analīze, kā arī tiek analizēti dati par slimības gaitu, saņemto ārstēšanu un tās rezultātiem.

Specifiskie testu izvēle, ko veic fizioterapeits, balstās gan uz pacienta sūdzībām un anamnēzes datiem, gan uz atradni fiziskās funkcionālās izmeklēšanas laikā (piem., motorās kontroles analīzes rezultāti), kā arī ņem vērā iepriekš veikto izmeklējumu rezultātus.

Nervu sistēmas funkcionālā stāvokļa izvērtējuma testi tiek pielietoti mērķtiecīgi, lai izvērtētu noteikta traucējuma potenciālo iesaistīšanos funkcionālā ierobežojuma un/ vai sūdzību radīšanā.

Nervu sistēmas funkcionālā stāvokļa izvērtējumam tiek izmantoti dažādi testi:

  • jušana pārbaude: tiek testēta virspusējā jušana (taktīlā, temperatūras, sāpju sajūta) noteiktā apvidū, kā arī tiek izvērtēta dziļā jušana (propriocepcija) – tiek izvērtēta pacienta spēja bez redzes kontroles noteikt locītavas pozīciju, kā arī spēju bez redzes kontroles atkārtoti ieņemt noteiktu pozīciju, kas tiek manuāli (ar testētāja palīdzību) izjaukta. Propriocepcija ir cieši saistīta ar ķermeņa apzināšanos, ko ietekmē dažādi procesi, tai skaitā, psihoemocionālie. Ķermeņa apzināšanās tiek izvērtēta dažādās pozās, gan kā pozas izjūta, gan kā ķermeņa robežu izjūta, gan kā atsevišķu muskuļu grupu saspringuma sajūtu.
  • Koordinācijas pārbaude: Augšējām ekstremitātēm (rādītājpirksta – degungala tests) - pacients sēž uz krēsla (vai atrodas guļus uz muguras), rokas izstieptas priekšā, pirksti taisni, acis aizvērtas, ar labās rokas rādītājpirkstu pieskaras pie deguna, roku iztaisno, to pašu atkārto ar kreiso roku. Vērtē kustības precizitāti, kvalitāti. Ja pacients nespēj precīzi ar rādītājpirkstu pieskarties pie deguna, koordinācijas tests ir pozitīvs, ja spēj – negatīvs. Apakšējām ekstremitātēm (papēža – ceļgala tests) - pacients guļ uz kušetes, rokas gar sāniem, kājas iztaisnotas, acis aizvērtas. Abas kājas iztaisnotas. Labo kāju taisnu paceļ augšā. Saliecot pacelto kāju ceļa un gūžas locītavā, papēdi pieliek pie kreisā ceļgala, kāju iztaisnojot nolaiž sākuma stāvoklī. To pašu atkārto ar kreiso kāju. Vērtē kustības precizitāti, kvalitāti. Ja pacients nespēj precīzi ar papēdi pieskarties pie pretējā ceļgala, tad koordinācijas tests ir pozitīvs, ja spēj – negatīvs.
  • Līdzsvara izvērtējumam tiek izmantota Romberga prove (1. poza: pacients stāv, kājas kopā saliktas, rokas gar sāniem, acis atvērtas. 2.poza: pacients stāv, kājas kopā saliktas, rokas gar sāniem, acis aizvērtas. Ja novēro šūpošanos, acu plakstiņu tremoru, tad Romberga prove ir pozitīva. Ja nenovēro – Romberga prove negatīva. Var tikt izmantota arī pozas, kad vienas kājas papēdis ir priekšā otras kājas pirkstgalam (ar atvērtām un aizvērtām acīm).
  • Nervu saknīšu un perifēro nervu iestiepuma testi.
  • Muskulatūras tonusa izvērtējums: tiek veiktas pasīvās kustības pilnā locītavas kustības apjomā kādā noteiktā locītavā un tiek noteikta pretestība, kas rodas pasīvās kustības laikā, un atbilstoši Ašvorta, modificētā Ašvorta vai Tardieu skalas kritērijiem pretestība tiek novērtēta ar ballēm. Pasīvo kustību atkārtojumu skaits ir 3 – 5 reizes; pasīvā kustība jāveic pilnā locītavas kustības amplitūdā; atkarībā no locītavas un muskuļa, kurš tiek novērtēts, kustība ir fleksijas – ekstenzijas, abdukcijas – addukcijas, iekšējās – ārējās rotācijas virzienos; testa kustības ātrumam jābūt vienādam visu testējamo muskuļu un muskuļu grupu novērtēšanas reizēs. Ja testēti tiek vairāki muskuļi vai muskuļu grupas, tad sāk ar proksimālās daļas muskuļiem un beidz ar distālās daļas muskuļiem, piemēram, apakšējās ekstremitātēs- pirmos testē gūžas fleksorus, gūžas adduktorus, gūžas iekšējos rotatorus, hamstringus, pēdas plantārfleksorus.

Kontrindikācija nervu sistēmas funkcionālo stāvokļa izvērtējuma testu veikšanai ir medicīniski nestabils stāvoklis.

Medicīniskās tehnoloģijas nodrošināšanai nepieciešamie resursi

Personāls

Fiziskā funkcionālā stāvokļa izmeklēšanu var veikt ārstniecības personas, kas apguvušas medicīniskās tehnoloģijas lietošanai nepieciešamās zināšanas un iemaņas pamata vai tālāk izglītības procesā tai skaitā fizioterapeiti (apgūst pamata izglītības programmā).

2. Medicīniskās ierīces, zāles, metodes

Medicīniskās tehnoloģijas realizācijai drīkst izmantot tikai Latvijas tirgū likumīgi ievietotas medicīniskās ierīces, zāles un metodes, kas ir reģistrētas Ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju datu bāzē. Pamata medicīniskās ierīces un aprīkojums ir: mērlente, goniometrs, inklinometrs (pēc nepieciešamības), pulkstenis, sfigmomanometrs, fonendoskops u.c.

Telpas un to tehniskais nodrošinājums

Medicīnisko tehnoloģiju realizē telpās kas atbilst Latvijas Republikas likumu un citu normatīvo aktu prasībām ambulatorai vai stacionārai veselības aprūpes iestādei. Telpai jābūt vēdināmai, apgaismotai, aprīkotai ar regulējama augstuma kušeti, spilveniem vai citiem mīkstās pozicionēšanas palīglīdzekļiem.

 

Rīgā, 2013. gada 3. janvārī.

Latvijas Fizioterapeitu asociācijas

valdes priekšsēdētāja                                                                                  D.Šmite

 

MT 13-001