Frakcionētā plūsmas rezerve

I. Ievads

Ateroskleroze un tās izraisītās komplikācijas ir biežākais nāves, kā arī paliekošu dzīves kvalitātes ierobežojumu un invaliditātes iemesls attīstīto valstu iedzīvotājiem. Koronārā sirds slimība (KSS) ir biežākais nāves iemesls attīstīto valstu un arī Latvijas iedzīvotājiem. Tādējādi ir ļoti svarīga savlaicīga aterosklerozes diagnostika un efektīva ārstēšana. Pēdējo gadu laikā klīniskajā praksē paralēli ar koronāro artēriju angiogrāfijas metodi plaši tiek pielietota frakcionētās plūsmas rezerves (turpmāk - FFR, saīsināts no angļu val. fractional flow rezerve - frakcionētās plūsmas rezerve) mērīšanas metode, ar kuras palīdzību ir iespējams efektīvi konstatēt koronārās artērijas sašaurinājuma (stenozes) nozīmību un ietekmi uz koronārās artērijas plūsmas hemodinamiku. Lai pielietotu šo medicīnisko tehnoloģiju (turpmāk – MT), ir nepieciešama invazīva, endolumināla piekļuve izmeklējamajai koronārajai artērijai. Tādēļ FFR mērīšanas metodi var izmantot tikai kā papildus (komplementāru) metodi invazīvajai angiogrāfijai. Šī metode tiek plaši pielietota Eiropas Savienībā un Amerikas Savienotajās Valstīs.

FFR mērīšana ir MT, ar kuras palīdzību var precīzi izmērīt arteriālo spiedienu un asins plūsmu kādā noteiktā koronārās artērijas daļā. FFR veic ar speciālu standarta diagnostisko katetru koronarogrāfijas laikā. FFR mērījums ir skaitlisks lielums diapazonā no 0 līdz 1. Tā ir asinsspiediena attiecība starp asinsspiedienu artērijā aiz stenozes vietas, kura tiek attiecināta pret centrālo asinsspiedienu aortā. FFR mērījuma rezultāts 0,5 norāda, ka asinsspiediens aiz stenozes vietas ir divas reizes mazāks par asinsspiedienu aortā.

MT ir ļoti nozīmīga t.s. „robežstenožu" izvērtēšanā, lai izlemtu tālāko ārstēšanas virzienu: veikt angioplastiju vai pielietot konservatīvu terapiju. Ja šis funkcionālais tests norāda, ka plūsma artērijā nav ievērojami reducēta, tad mehāniska revaskularizācija nav nepieciešama un pacientu var ārstēt ar racionālu medikamentozu terapiju. Pacientiem, kuriem FFR lielums koronārajās artērijās ir zem 0,8 ir sliktāka prognoze un šiem pacientiem ir nepieciešams veikt koronāro artēriju revaskularizāciju. FFR lielums zem 0,75 ir 100% specifisks koronārās artērijas nozīmīgas išēmijas noteikšanai.

Veicot FFR, procedūras laikā koronārajā artērijā tiek ievadīta speciāla FFR stīga, kuras galā ir iemontēta datu uztvērējierīce, kas mēra spiedienu un plūsmu, lai precīzi noteiktu artērijas bojājuma pakāpi. Mērījumus veic t.s. „maksimālās hiperēmijas" (maksimālās vazodilatācijas) laikā, ko panāk ar i/v ievadītu adenozīnu (vai papaverīnu).

FFR mērīšanas metodi var izmantot tikai kā papildus (komplementāru) metodi invazīvajai angiogrāfijai, tādēļ šim izmeklējumam ir visas priekšrocības, kuras ir invazīvajai angiogrāfijai:

  • Tā ir maz invazīva, saudzējoša metode salīdzinājumā ar ķirurģiskām metodēm.
  • Procedūra var tikt izdarīta Dienas stacionāra apstākļos.
  • Pieaugušiem pacientiem nav nepieciešama narkoze, ārstēšanās reanimācijas/ITN nodaļā.
  • Kopējās pacienta izmeklēšanas, ārstēšanas un rehabilitācijas izmaksas ir lētākas nekā angioplastijai.
  • FFR rezultātus neietekmē sistēmiskais arteriālais asinsspiediens, sirdsdarbības frekvence un sirds saraušanās spējas izmeklējuma laikā.
  • Nav kosmētiska defekta.
  • Metode ir ar augstu efektivitāti, drošību, zemu mortalitāti un morbilitāti.
  • Robežstenožu gadījumos pat pieredzējis invazīvais kardiologs ne vienmēr var precīzi izvērtēt stenozes pakāpi vadoties tikai pēc vizuālās angiogrāfiskās atradnes vai veicot kvantitatīvo koronāro angiogrāfiju. Šādā gadījumā FFR izmeklējums tiek veikts diferenciāldiagnostikas nolūkos, lai neveidotos situācija, kad pacientam veikta angioplastija (ar salīdzinoši augstām izmaksām), taču klīniski uzlabojuma nav.
  • FFR ir vērtīga diagnostiska metode, kas ļauj noteikt angiogrāfiski nelielu vai vidēji izteiktu koronāro artēriju stenožu ietekmi uz koronāro asins plūsmu un pierādīt iespējamu išēmiju gan koronāri stabiliem, gan nestabiliem pacientiem ar vairāku koronāro artēriju aterosklerotiskām izmaiņām, stenta restenozi, kreisās koronārās artērijas stumbra stenozi un pacientiem pēc pārciesta miokarda infarkta.

II. MT realizācijas nosacījumi un apstākļi

FFR mērīšanas indikācijas

Pacientiem ar angiogrāfiski diagnosticētām t.s. „robežstenozēm", kuru nozīmība un ietekme uz koronāro asins plūsmu nav verificējama tikai ar angiogrāfijas izmeklējumu.

Pacientiem ar „robežstenozēm" un ar aterosklerotiskām izmaiņām vairākās koronārajās artērijās FFR izmeklējuma veikšana ir īpaši nozīmīga, jo, balstoties uz izmeklējumu, ir iespējams izlemt par piemērotāko ārstēšanas taktiku (konservatīvu terapiju vai revaskularizāciju).

Nozīmīgas (klīniku noteicošas) stenozes verificēšanai vairāku sašaurinājumu gadījumā - gan vienas koronārās artērijas stenozes, gan vairāku asinsvadu bojājuma gadījumā.

Lai izšķirtos par pamatotu angioplastijas veikšanu vai neveikšanu pacientiem ar iepriekš izdarītiem neinvazīviem testiem, kuru rezultāti miokarda išēmiju neuzrāda, kā arī gadījumos, ja slodzes testi nav veikti vai to veikšana nav iespējama objektīvu ar pacientu saistītu iemeslu dēļ, vai to rezultātu interpretācija nav viennozīmīga. Pacientus, kuriem FFR izmeklējums ir >0,80, var samērā droši ārstēt konservatīvi, to prognoze un klīniskie iznākumi ir labi, un perkutāna koronāra intervence vai koronāro artēriju šuntēšana nav nepieciešama.

Lai precizētu iespējamus hemodinamiski nozīmīgus sašaurinājumus koronārajās artērijās, ja angiogrāfiski stenozes nekonstatē vai to izvērtēšana ir apgrūtināta objektīvu iemeslu dēļ (anatomiskas īpatnības, ļoti izlocītas koronārās artērijas, izteikta adipozitāte u.c.), īpaši pacientiem ar klasisku X sindroma triādi.

Lai noteiktu precīzu aterosklerotiskā bojājuma (stenozes) vietu, ja angiogrāfiskā aina ir šaubīga un/vai neskaidra.

Gadījumos, kad ir nepieciešama koronārās artērijas dalīšanās vietas (bifurkācijas) angioplastija, ar FFR metodi ir iespējams izvērtēt stenozes nozīmību sānu zarā un izšķirties par angioplastijas taktiku, veicot tikai galvenās artērijas vai abu artēriju atzarojumu stentēšanu.

FFR izmeklējums ir indicēts pacientiem, kuriem ir LM > 50% stenoze, proksimāla LAD stenoze > 50%, 2 vai 3 artēriju slimība ar samazinātu kreisā kambara funkciju, vai vienīgās funkcionējošās koronārās artērijas > 50% stenoze (pārējās koronārās artērijas ir okludētas vai subokludētas), lai izšķirtos par revaskularizācijas nepieciešamību. Šiem pacientiem revaskularizācija uzlabo dzīvildzes prognozi, ja izmeklējumā tiek konstatēts, ka FFR < 0,80 vai ir objektīvi pierādīta išēmija.

Pēc veiktas koronāro artēriju angioplastijas, lai izvērtētu angioplastijas efektivitāti un reziduālas stenozes iespējamību.

MT kontrindikācijas

FFR izmeklējumu var izmantot tikai kā papildus (komplementāru) metodi invazīvajai angiogrāfijai, tādēļ šis izmeklējums nevar tikt veikts gadījumos, kad ir kontrindikācijas koronarogrāfijas veikšanai, kā:

  • pacienta (vai viņa aizbildņu) nevēlēšanās, atteikšanās no izmeklējuma;
  • nosliece uz asiņošanu - ģenētiska, iegūta vai jatrogēna;
  • izteikta anēmija;
  • akūta asiņošana;
  • nopietna koagulopātija;
  • hroniska nieru slimība, akūta nieru mazspēja ar ievērojami samazinātu GFĀ, ja vien pacientam nav paredzama turpmāka hemodialīze;
  • akūta nieru mazspēja (kreatinīna līmenis asinīs >150 mmol/l);
  • smaga cukura diabēta dekompensācija;
  • nenoskaidrota febrilitāte un/vai nekontrolēta aktīva infekcija;
  • alerģiska reakcija uz ievadāmo kontrastvielu vai medikamentiem (adenozīns, papaverīns, dobutamīns);
  • grūtniecība (tikai ļoti īpašos, retos gadījumos grūtniecības laikā pieļaujama koronarogrāfijas veikšana, mazo iegurni nosedzot ar svina pārsegu).

FFR izmeklējuma veikšanai ir arī specifiskas kontrindikācijas un tās veikšanu var ierobežot tehniski sarežģījumi:

  • koronārās artērijas oklūzija;
  • kalcinētas, komplicētas koronāro artēriju stenozes;
  • izteikti izlocītas artērijas;
  • koronāras artērijas nekontrolējams spazms.

Lielākā daļa kontrindikāciju ir relatīvas, tāpēc katrs gadījums jāizskata individuāli, apsverot iespējamos ieguvumus un izvērtējot risku. Citās situācijās ir jāārstē blakus slimības: anēmijas korekcija, asiņošanas apturēšana, cukura diabēta ārstēšana - un izmeklējums ir veicams, kad pacienta stāvoklis maksimāli stabilizēts.

III. MT metode

1. Pirms - procedūras periods

1. Pirms procedūras atbildīgais kardiologs izskaidro pacientam procedūras būtību, tās ieguvumu un riskus, iedod parakstīt piekrišanas formu invazīvās angiogrāfijas veikšanai un atbild uz pacienta un viņa piederīgo uzdotiem jautājumiem. Tas ir svarīgi, lai mazinātu pacienta spriedzi pirms procedūras.

2. Tāpat pirms procedūras atbildīgais kardiologs ievāc pacienta anamnēzi, novērtē fizikālo stāvokli, novērtē asins, urīna analīzes, EKG un krūškurvja rentgenogrammu.

3. Laboratorās analīzes: asins grupa, rēzus faktors, kopēja asins analīze (leikocīti, eritrocīti, trombocīti, EGĀ), asins bioķīmija (K, Na, glikoze, kreatinīns, urea, AsAT, AlAT), koagulogramma, urīna analīze.

4. Īpaša uzmanība ir jāpievērš pacientiem ar insulīnatkarīgu cukura diabētu, nieru mazspēju, pacientiem ar perifēro artēriju slimību, alerģiju uz kontrastu vai ilgstošu antikoagulantu lietošanu, jo visiem šiem pacientiem ir paaugstināts risks saistībā ar procedūru. Atbilstoša terapija pirms procedūras var samazināt šo risku. Tā, atbilstoša hidratācija pirms kontrasta ievades var samazināt kontrasta inducētas nefropātijas risku.

5. Pacients var ēst vismaz 8 stundas pirms procedūras. Premedikācija nav obligāta.

 

2. Procedūra

2.1. Procedūru veic Invazīvās kardioloģijas laboratorijā uz specializēta operāciju galda sterilos apstākļos. Pacients guļ uz muguras. Tiek veikta EKG monitorēšana.

2.2. Ja nepieciešams - veic i/v sedāciju.

2.3. I/v ievada heparīnu 5000 – 10000 DV.

2.4. Pēc ādas apstrādes ar dezinficējošu šķīdumu tiek veikta lokālā anestēzija.

2.5. Punktē un kateterizē a. femoralis vai a. radialis. Lai ievadītu adenozīnu, tiek veikta centrālās vēnas, v. femoralis vai v. jugularis interna punkcija. Adenozīna ievadei, var tikt kateterizēta arī lielā kubitālā vēna.

2.6. Veic standarta izmeklējumu - koronarogrāfiju, kuras laikā verificē ar FFR izmeklējamo sašaurinājumu.

2.7. Fluoroskopijas kontrolē ievada speciālo FFR stīgu koronārajā artērijā pirms stenozes vietas, veic aparāta kalibrēšanu. FFR stīgu izgatavo dažādas ražotāj kompānijas.

2.8. Ievada stīgu aiz izmeklējamās stenozes vietas.

2.9. Uzsāk adenozīna ievadi i/v.

2.10. Maksimālās vazodilatācijas laikā veic mērījumu sēriju, lai noteiktu artērijas funkcionālo stāvokli.

2.11. Iegūtos rezultātus fiksē un arhivē.

2.12. Evakuē FFR stīgu, lai izslēgtu jatrogēnu artērijas bojājumu, veic atkārtotas kontroles angiogrammas.

2.13. Evakuē koronārās artērijas zondēšanas sistēmu, veic a.,v. femoralis dx. punkcijas vietas manuālu kompresiju līdz panākta stabila hemostāze (vismaz 10 min.), vai izmanto īpašas slēdzējierīces.

2.14. Pacientu guļus stāvoklī transportē uz novērošanas palātu. Gultas režīms 6 – 8 stundas.

 

3. Pēc - procedūras periods

Pēc izmeklēšanas pacientu pārved uz novērošanas palātu.

Nākošā dienā atkārto pilnu asins ainu, urea, kreatinīnu, elektrolītu līmeni asinīs. Seko diurēzei.

Elektrokardiogrammas kontrole 24 stundu laikā pēc procedūras, vai parādoties sūdzībām.

Ir jāievēro saudzējošs fiziskās slodzes režīms 10-14 dienas pēc izmeklējuma veikšanas a., v. femoralis. punkcijas dēļ.

Turpina lietot iepriekš nozīmētu terapiju.

 

4. Iespējamās blakusparādības

FFR izmeklējumu veic tikai kā papildus metodi invazīvajai angiogrāfijai, tādēļ iespējamās blakusparādības, kas var parādīties procedūras laikā un pēc tās, var būt saistītas ar koronarogrāfijas veikšanu, kā:

  • Hipotensija. Pārejoša hipotensija var rasties, ja ievada liela apjoma jonu kontrastvielu, bet kambaru uzpildes spiediens ir zems. Parasti terapija nav nepieciešama. Līdzīga problēma var rasties, pārdozējot nitrātu devu. Tas var būt viens no retroperitoneālas hematomas veidošanas simptomiem.
  • Sastrēguma sirds mazspēja. Pateicoties kontrastvielu osmotiskajam efektam un šķidruma nozīmēšanai procedūras laikā var attīstīties sastrēguma sirds mazspēja, īpaši pacientiem ar ierobežotu kreisā kambara funkciju. Tādā gadījumā procedūra ir jāpārtrauc un jānozīmē skābeklis, diurētiķi un nitrāti.
  • Sāpes krūtīs. Daļa no pacientiem ir jūtīga pret kontrastvielas vazodilatējošo efektu. Kontrastvielas ievades laikā viņi izjūt diskomfortu aiz krūšu kaula. Pacientiem ar kompromitētu koronāru asinsriti kontrastvielas ievade var izsaukt ST-T segmenta izmaiņas EKG. Tas var liecināt, ka pacientam ir nepieciešama neatliekama revaskularizācija.
  • Aritmijas. Nelielas aritmijas (ventrikulāras vai supraventrikulāras ekstrasistoles, īsi supraventrikulāras tahikardijas paroksizmi) ir iespējamas un pāriet bez terapijas.
  • Kambaru tahikardija un/vai fibrilācija ir vērojama, apmēram, 0,4% gadījumos. Tās parasti saistītas ar kateteru manipulācijām vai ar kontrastvielas ievadi. Liels kontrastvielas daudzums ievadot labajā koronārajā artērijā conus branch parasti provocē kambaru fibrilāciju.
  • Bradikardija parasti saistīta ar kontrastvielas ievadi labajā koronārajā artērijā, izmantojot augstās osmolaritātes kontrastvielu. Spēcīgs klepus parasti palīdz izvadīt kontrastu no artērijas, uztur spiedienu aortā un normalizē sirds ritmu. Bradikardija un hipotensija var attīstīties vazovagālās reakcijas rezultātā, kuras citi simptomi ir arī žāvas, slikta dūša, svīšana un hipotensija. Šāda reakcija var attīstīties divas reizes procedūrās laikā – veicot lokālo anestēziju un femorālas artērijas manuālu kompresiju. Terapija ir - atropīna un šķidruma pielietošana.
  • Nopietnas komplikācijas koronarogrāfijas laikā ir vērojamas mazāk nekā 1-2% gadījumu. Pēc Koronārās angiogrāfijas un intervences biedrības kancelejas datiem pie tādiem pieder: šoks, akūts miokarda infarkts pēdējo 24 stundu laikā, nieru mazspēja, kardiomiopātija, aortālo un mitrālo sirds vārstuļu slimības, slikti kompensēta hroniska sirds mazspēja, nopietna hipertensija un nestabila stenokardija.
  • Nāve. Biežums ir apmēram 0,08%. Riska grupa ir pacienti virs 60 gadiem, ar HSM III-IV FK pēc NYHA, ar izteiktu kreisās koronārās artērijas stumbra stenozi.
  • Miokarda infarkts. Miokarda infarkta risks saistībā ar procedūru ir mazāk nekā 0,03%. Pie riska faktoriem pieder: esoša nestabila stenokardija vai bez Q miokarda infarkts, izteikta koronāro artēriju slimība, nopietnas blakus slimības. Tādiem pacientiem pēc procedūras kontrolē EKG un miokarda bojājuma marķierus.
  • Insults. Viena no smagākajām komplikācijām. To biežums ir 0,06%. Parasti tā simptomi attīstās vienas vai vairāku stundu laikā pēc procedūras. Hiperosmolāra kontrastviela, nokļūstot miega artērijās, var izsaukt pārejošu neiroloģisku defektu.
  • Infekcija. Koronāro asinsvadu angiogrāfija ir sterila procedūra, un infekciju biežums ir ļoti zems. Visi izmantotie materiāli ir vienreizējas lietošanas, un laboratorija ir dezinficēta starp procedūrām.
  • Alerģiskas reakcijas. Alerģiskas reakcijas var izsaukt: lokāla anestēzija, jodēta kontrastviela, protamīna sulfāts un latekss. Reakcijas uz jodētu kontrastvielu ir vērojamas 1% pacientu. Simptomi parasti ir šķaudīšana, izsitumi, zemādas tūska, bronhospazms un izteikta hipotensija. Riska grupa ir pacienti ar atopiskām slimībām, ar alerģiju anamnēzē vai iepriekšējo reakciju uz kontrastvielu. Lai mazinātu šo risku, jāizmanto premedikācija ar kortikosteroīdiem un nejonizēta kontrastviela. Protamīna sulfātu parasti izmanto, lai neitralizētu heparīna efektu. Alerģiskas rekcijas ir retas un parasti izpaužas kā izteikta hipotensija. Parasti tāda reakcija vērojama pacientiem ar cukura diabētu, kas iepriekš saņēmuši NPH insulīnu. Lateksa inducēta alerģija parasti ir lokāla. Jutīgiem pacientiem ir jāizmanto bezlateksa materiāli.
  • Nieru mazspēja. Nieru mazspēja ir potenciāla angiogrāfiskas procedūras komplikācija. Apmēram 5% pacientu pēc kontrastvielas ievades paaugstinās kreatinīna koncentrācija asinīs > 1mg/dl. Paaugstināts risks ir pacientiem ar esošo nieru mazspēju, multiplu mielomu, dehidratāciju un tiem, kuri lieto nefrotoksiskus medikamentus. Pacientiem ar cukura diabētu risks pieaug, ja viņiem jau ir zināma nieru mazspēja. Kreatinīna līmenis parasti pieaug 2-3 dienā un atgriežas iepriekšējā līmenī 7 dienu laikā. Kontrastinducēta nieru mazspēja parasti nav oligūriska, bet dialīze dažreiz ir nepieciešama. 1% pacientu ir nepieciešama ilgstoša dialīze. Līdz ar to izmeklējuma laikā ir jāizmanto minimāli nepieciešamais zemās osmolaritātes kontrastvielas daudzums, jāveic pacientu adekvāta hidratācija un profilaktiski var izmantot N –acetylcysteine.
  • Apmēram 0,15% pacientu ar izteiktu aterosklerozi nieru mazspēju pēc procedūras izsauc sistēmiska embolizācija ar holesterīnu. Nieru mazspēja tādiem pacientiem attīstās lēni vairāku nedēļu laikā ar kontrasta inducētu nefropātiju. Galvenās pazīmes ir livedo reticularis, kāju sāpes un purpurkrāsas kāju pirksti. Vispirms parādās epizodiska hipertensija, tranzistora eozinofīlija un hiperkomplementēmija. Terapija ir simptomātiska, un pusei no pacientiem attīstās nieru mazspēja.
  • Vaskulāras komplikācijas. Parasti komplikācijas ir saistītas ar katetera ievadi. Pie tām pieder akūta tromboze, distāla embolizācija, artērijas disekcija, pseidoaneirisma un asiņošana.
  • Arteriālas trombozes veicinošie faktori ir mazs asinsvada diametrs, perifēro artēriju slimība, cukura diabēts un sieviešu dzimums. Angioķirurga palīdzība ir nepieciešama parestēziju vai distālā pulsa redukcijas pēc kateterizācijas gadījumā.
  • Asiņošana. Tā ir visbiežākā asinsvadu komplikācija, kas var izpausties mazas vai lielas, dzīvību apdraudošas hematomas veidā. Neizskaidrojama hipotensija un hematokrīta līmeņa mazināšanās var liecināt par iespējamu retroperitoneālu hematomu. Vēdera ultrasonogrāfija vai CT palīdz precizēt diagnozi. Tādā veidā var diagnosticēt arī pseidoaneirismu (pastāv savienojums starp hematomu un asinsvada lūmenu). Terapija parasti ir konservatīva. Asiņošana no caurdurtas artērijas var rezultēties kā arteriovenoza fistula. Dažreiz ir nepieciešama ķirurģiska korekcija.

Taču dažkārt ir iespējamas arī nevēlamas blakus parādības un komplikācijas, kas ir tieši saistītas ar FFR izmeklējumu:

  • FFR stīgas izraisīta izmeklējamās artērijas vai tās zara perforācija. Šo komplikāciju risks ir ļoti zems. Šajā gadījumā pacientam var attīstīties hemoperikards (asins sakrāšanās sirds somiņā), hipotensija, šoks un smagākos gadījumos var būt nepieciešama koronārās artērijas „graft" stentēšana, perikarda punkcija vai kardioķirurģiska iejaukšanās.
  • FFR stīgas izraisīts artērijas spazms, kas pacientam var izraisīt sāpes krūtīs, kuras ir pārejošas un parasti izzūd pēc katetra evakuācijas.
  • FFR stīgas izraisīta koronārās artērijas disekcija, tromboze vai akūta oklūzija. Šīs komplikācijas ir ļoti reti sastopamas un lietojot antikoagulantus procedūras laikā, to rašanās risks ir ļoti neliels. Šīs komplikācijas rezultātā pacientam var būt sāpes krūtīs un attīstīties miokarda infarkts, var būt nepieciešamība pēc stenta implantācijas koronārajā artērijā.
  • Pacientiem ar stabilu koronāro sirds slimību un aterosklerotiskām izmaiņām vairākās koronārajās artērijās, FFR ir lietderīga diagnostiska metode, lai konstatētu nozīmīgākos sašaurinājumus koronārajās artērijās un izvērtētu revaskularizācijas nepieciešamību.

IV. MT realizācijas tehnoloģiskais nodrošinājums

Realizēt MT vēlams centros, kur ir pieejama neatliekama kardioķirurģiska un angioķirurģiska palīdzība. Realizējot MT, ir jāievēro visi normatīvie akti, kas attiecas uz realizējamo procedūru un tās realizācijas apstākļiem. Ārstiem jābūt gataviem rīkoties neatliekamās situācijās, kas izraisa kritiskus hemodinamikas traucējumus. Nelietot, ja nav nodrošināta pilnīga sterilitāte.

Ārstniecības personas, viņu vispārējā kvalifikācija un papildu kvalifikācija

MT realizē ārstniecības personas:

Invazīvais kardiologs, kas sertificēts koronarogrāfijas metodē. Invazīvais kardiologs ir atbildīgs par MT realizēšanu.

Ārsts asistents - invazīvais kardiologs vai ārsts rezidents.

Medicīnas māsa/s ar specializāciju invazīvajā kardioloģijā vai radioloģijā.

MT realizācijai izmantojamās medicīniskās ierīces, zāles. Visām MT realizācijā izmantojamām medicīniskajām ierīcēm un zālēm ir jābūt likumīgi ievietotām Latvijas tirgū. Tās jālieto atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajiem nosacījumiem.

Specifiskās medicīniskās ierīces

FFR veikšanai izmanto speciālu ierīci, kas kalpo kā datu uztvērējierīce un datu pārveidotājs grafiskā attēlā, ko tālāk ataino monitorā līkņu un ciparu formātā. Ierīci FFR mērīšanai izgatavo dažādas ražotāj kompānijas kā, piemēram, Volcano, St. Jude Medical vai citas. Lai nodrošinātu MT realizāciju, nepieciešama: digitālās angiogrāfijas rentgeniekārta ar darba staciju, rentgenkontrastviela, operāciju galds, elektrokardiogrammas monitorēšanas iekārta, pulsoksimetrs, asins gāzu analizators (oksimetrs), defibrillators, lielo asinsvadu punkciju vietas slēdzējsistēmas un pilns reanimācijas pasākumiem nepieciešamais medikamentu un instrumentu komplekts: pagaidu transvenozās elektrokardiostimulācijas iekārta un elektrodi, perfuzori, intraaortālās kontrapulsācijas iekārta; intensīvās terapijas palāta pacientu monitorēšanai pēc procedūras; kardioķirurģiskas un angioķirurģiskās palīdzības nekavējoša pieejamība komplikāciju gadījumos; medikamenti (heparīns, acetilsalicilskābe, sedatīvi u.c.).

Pasaulē ir pieejamas dažādu ražotājfirmu izveidotas un klīniskajā praksē lietotas ierīces. To lietošanu nosaka attiecīgā ražotāja instrukcijas.

Telpas, kurās tiks lietota MT, un šo telpu tehniskais aprīkojums

MT veic Invazīvās kardioloģijas laboratorijā, kas atbilst un ir aprīkota atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

 

Rīgā, 2012. gada 11. jūnijā,

Latvijas Kardiologu biedrības prezidents                                                                   Asoc. prof. Andrejs Ērglis

 

MT 12-011