No narkotiskām un psihotropām vielām atkarīgo pacientu psihosociālās rehabilitācijas tehnoloģija pilsētas apstākļos

  1. Izvērsts medicīnas tehnoloģijas metodes apraksts
  2. I. No narkotiskām un psihotropām vielām atkarīgo pacientu psihosociālās rehabilitācijas konceptuālie pamati

  3. 1. Atkarība no narkotiskajām un psihotropajām vielām ietilpst starptautiskās psihisko atkarību un diagnožu sistēmās ICD-10 un DSM-IV un starptautiskā slimību klasifikatora SSK diagnožu grupās F11-F19 „psihiski un uzvedības traucējumi psihoaktīvo vielu lietošanas rezultātā".
  4. 2. Atkarība no narkotiskajām un psihotropajām vielām ir bioloģiski–psiholoģiski- sociāla slimība un tās ārstēšanā un rehabilitācijā rezultātus var gūt tikai ar multidisciplināru pieeju, integrējot pacienta medicīnisko, psiholoģisko un sociālo terapiju, un jebkurai no minētajām sastāvdaļām savstarpēji atbalstot vienai otru.
  5. 3. Narkomānijas slimnieku medicīniski – psihosociālā rehabilitācija (narkoloģiskā rehabilitācija) ir terciārā sastāvdaļa narkomānijas slimnieku ārstēšanas primārajā, sekundārajā un terciārajā tīklā, notiek stacionāra tipa apstākļos un pieder pie ilgstošās aprūpes veida.
    1. 3.1 Narkomānijas slimnieku rehabilitācija ietver stacionāros, ambulatoros un pārejas mājas (sociālās mājas) pakalpojumus.
  6. 4. Daudziem narkomānijas slimniekiem par iemeslu apreibinošo vielu lietošanai ir psiholoģiskas un sociālās disfukcijas (ģimenes problēmas, pašaktualizācijas grūtības, zema pašapziņa un mīlestības trūkums un t.t.).
  7. 5. Narkoloģiskā saslimšana izsauc veselu seku kompleksu:
    1. 5.1. tiek kardināli traucēti vielmaiņas procesi, kas izsauc patoloģisko tieksmi pēc narkotikām. Toksiskie efekti savukārt izsauc galvas smadzeņu darbības traucējumus un dažādu iekšējo orgānu bojājumus;
    2. 5.2. organisma imunitātes traucējumi rodas, inficējoties ar HIV un B, C grupas vīrusu hepatītiem narkotiku lietošanas laikā;
    3. 5.3. notiek personības degradācija rakstura un emocionālā sfērā, daļēji vai pilnībā zūd normālas saskarsmes spējas attiecībās ar ģimeni un sabiedrību, to vietā veidojas attiecības ar kriminālo pasauli;
    4. 5.4. tā kā narkotikas tiek lietotas jau agrā jaunībā, tiek bremzēta jaunieša ontoģenēze (orgānu sistēmu fizioloģiskā - neirālā un humorālā, garīgā attīstība).
  8. 6. Rezultātā narkomānijas slimnieku rehabilitācija atšķiras no pārējiem rehabilitācijas veidiem, jo prasa ļoti plašu atveseļošanas metožu pielietojumu visās biopsihosociālajās jomās – medicīniskajā, ergo un ķermeniskajā terapijā, psiholoģiskajā, pedagoģiskajā, profesionālajā, tiesiskajā, sociālajā sfērās.
  9. 7. Psiholoģiski – sociālā terapija vērsta uz pacienta personību, viņa iekšējo- garīgo un ārējo- sociālo pasauli.
  10. II. Atkarības slimības biopsihosociālās komponentes

  11. 8. Bioloģiski – medicīniskā komponente, kura izpaužas kā:
    1. 8.1. atkarības sindroms, patoloģiska tieksme pēc narkotiskajām un psihotropajām vielām un to izraisītajām izjūtām, 100 %;
    2. 8.2. atkarība no vairākām narkotiskām vielām (poliatkarība, komorbiditāte ),
    3. 40 – 50 %;
    4. 8.3. sekundārās abstinences parādības – daudzveidīga somatoneiroloģisku un psihisku simptomu kopa, 100%;
    5. 8.4. inficēšanās ar imūndeficīta vīrusiem (HIV) no 30 līdz 40% ;
    6. 8.5. AIDS stadija – imūndeficīta sindroms līdz 10%;
    7. 8.6. inficēšanās ar B un C hepatīta vīrusiem no 80 līdz 90%;
    8. 8.7.galvas smadzeņu bojājumi līdz 60%;
    9. 8.8. imunitātes samazināšanās līdz 80%;
    10. 8.9. sirds un asinsvadu sistēmas darbības traucējumi līdz 60%;
    11. 8.10. kaulu un muskuļu sistēmas deformācijas, novājināts organisms līdz 90%;
    12. 8.11. reģeneratīvo (ginekoloģisko, seksuālo) sistēmu disfunkcijas u.c. līdz 70%;
    13. 8.12. ādas, sēnīšu slimības līdz 50% ;
    14. 8.13. par 5 līdz 10 gadiem aizkavēta orgānu sistēmu fizioloģiski – neirālā un humorālā attīstība (ontoģenēze), 70%;
  12. 9. Psiholoģiskā komponente izpaužas kā:
    1. 9.1.atkarības sindroms, tieksme, 100%;
    2. 9.2. kognitīvie un biheviorālie traucējumi, 90%;
    3. 9.3. par 5 līdz 10 gadiem aizkavēta garīgā un psiholoģiskā attīstība (ontoģenēze), 70%;
    4. 9.4. emocionālās sfēras deformācijas, ambivalents garastāvoklis un uzvedība, 90%;
    5. 9.5. vērtības sistēmu veidošanās atbilstoši narkotiku lietotāju videi, 90%;
    6. 9.6. sociālo iemaņu trūkums, 80%;
    7. 9.7. gribasspēka zudums, neprasme apzināt un risināt psiholoģiskās problēmas, komunicēt sabiedrībā, 80 %;
    8. 9.8. attiecību deformācijas ģimenē (disfunkcionāla ģimene, hiperpaternitāte, līdzatkarība), 80%;
    9. 9.9. uzticības zaudēšana ģimenē un apkārtējā sabiedrībā, 90 %;
  13. 10. Sociālā komponente izpaužas kā:
    1. 10.1. aiziešana no sabiedrības sociālās dzīves, 60%;
    2. 10.2. mācību pārtraukšana un darba zaudēšana, 90 %;
    3. 10.3. profesijas iemaņu trūkums un neapgūšana, 70 %;
    4. 10.4. dzīves prasmju nepārvaldīšana, 70 %;
    5. 10.5. tiesību pārkāpumi un saistība ar kriminālo vidi, 100 %;
  14. 11. Minētās sastāvdaļas formē īpašu narkomānijas slimnieka medicīnisko, psiholoģisko un sociālo dzīves veidu, kur jebkurai tā sastāvdaļai nepieciešama sava uzmanība un konstruktīvs risinājums.
  15. 12. Norādīto multidisciplināro un komplicēto faktoru dēļ rehabilitācijas caurmēra ilgums ir viens gads:
    1. 12.1. viens gads ir laiks, kurš nepieciešams, lai pacients:
    2. 12.1.1. stabilizētu veselības stāvokli, apzinātu un novērstu (reducētu) iegūtās personības psiholoģiskās deformācijas;
    3. 12.1.2. mazinātu vairākos gados iegūto psiholoģisko un sociālo atpalicību;
    4. 12.1.3. veiktu personības kognitīvo un biheviorālo pārstrukturāciju;
    5. 12.1.4. līdzsvarotu emocionālo stāvokli;
    6. 12.1.5. apgūtu reālās dzīves prasmes, no jauna citā kvalitātē izveidotu attiecības ar ģimeni un sabiedrību;
    7. 12.1.6. apgūtu darba iemaņas, iestātos darbā vai uzsāktu mācības;
    8. 12.1.7. izstrādātu noturīgu noraidošu attieksmi pret apreibinošu vielu lietošanu turpmākajā dzīvē.
    9. 12.1.8. spētu pielietot iegūtās sociālās iemaņas pēcrehabilitācijas posmā.
  16. 13. Medicīniski – bioloģisko, psiholoģiski – psihoterapeitisko metožu un socioterapijas pasākumu īpatsvars katram konkrētam slimniekam ir dažāds, atkarībā no bioloģisko un personības psiholoģijas radikāļu vietas un lomas slimības patoģenēzē, kā arī atkarībā no to atklāšanās īpatnībām katrā ārstnieciskajā rehabilitācijas posmā un no konkrētā pacienta rehabilitācijas potenciāla.
  17. 14. Rehabilitācijas programma paredzēta pieaugušo (vecumā virs 18 gadiem) narkomānijas slimnieku – vīriešu un sieviešu rehabilitācijai.
  18. 15. Par rehabilitācijas programmu pilnībā pabeigušām tiek uzskatītas personas, kuras izgājušas pilnu rehabilitācijas kursu un iesākušas strādāt vai mācīties.
  19. 16. Personām, kuras iesākušas strādāt vai mācīties paredzēti pārejas mājas pakalpojumi, kas sekmē socializācijas procesu un sniedz pakāpenisku sociālo atbalstu. (uzturēšanās līdz 1 gadam).
  20. III. Atkarības slimnieku rehabilitācijas jēdziens. Atkarības slimnieku rehabilitācijas mērķis un uzdevumi.

  21. 17. Atkarības slimnieku rehabilitācija – tā ir medicīnisko, psiholoģisko, ergoterapeitisko, audzināšanas, izglītošanas, sociālo, tiesisko, dzīves un darba iemaņu apgūšanas pasākumu sistēma, kura virzīta uz slimnieku readaptāciju, resocializāciju un reintegrāciju sabiedrībā ar nosacījumu atturēties no jebkādu atkarību izraisošo vielu lietošanas, kas notiek pilsētas vidē.
  22. 18. Rehabilitācijas process nozīmē aktīvu, pakāpenisku, pozitīvi virzītu pacienta dzīves situācijas reorganizāciju visos tās personiskajos un sociālajos aspektos, ievērojot reāli sasniedzamos, konkrētos mērķus.
  23. 19. Rehabilitācijas mērķis ir narkomānijas slimnieka personības un sociālā statusa formēšana vai atjaunošana atbilstoši sabiedrības sociālajām un ētiskajām normām, balstoties uz viņa intelektuālo, morālo, emocionālo, radošo, fizisko potenciālu, lai viņš, dzīvojot skaidrā, kļūtu konkurētspējīgs pilsētas apstākļos, sasniegtu stabilu, ilgstošu remisiju un taptu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli.
  24. 20. Rehabilitācijas uzdevumi izriet no galējā rehabilitācijas mērķa, ņemot vērā katra konkrētā slimnieka dzīves situāciju – medicīnisko, psiholoģisko, sociālo, un aktīvi un ar mērķievirzi reorganizējot to. Pie tam jāņem vērā atkarības slimību hroniskā gaita, kas pieļauj recidīvu rašanos.
  25. 21. Strukturētie rehabilitācijas uzdevumi ir:
    1. 21.1. formēt slimniekam apzinātu un stabilu motivāciju uz pilnīgu un neatgriezenisku atteikšanos no narkotiku un citu psihoaktīvo vielu lietošanas;
    2. 21.2. formēt apzinātu motivāciju uz iekļaušanos un arvien pilnīgāku piedalīšanos ārstnieciskajā rehabilitācijas programmā;
    3. 21.3. veikt ārstniecisku un psiholoģiski - psihoterapeitisku pasākumu kompleksu, lai dezaktualizētu patoloģisko tieksmi pēc psihoaktīvajām vielām, kā arī prognozētu un novērstu slimības recidīvus (specifisks narkoloģijas uzdevums);
    4. 21.4. veikt personības attīstības rezultātu un personības struktūras korekciju, pārorientējot personības attīstību uz pozitīvo dominanti un iegūstot sociālo kompetenci, funkcionējot rehabilitācijas vides ietvaros, tādējādi radot bāzi tālākai indivīda attīstībai reālās dzīves apstākļos (relatīvs nosacīti–motivējošs mērķuzdevums);
    5. 21.5. reducēt afektīvos, uzvedības, intelektuāli periferiālos darbības traucējumus, kas attīstījušies slimības procesā (psihiatrijas, psihopatoloģijas uzdevums);
    6. 21.6. palīdzēt slimniekam apgūt veselīga dzīvesveida iemaņas (valeoloģisks uzdevums);
    7. 21.7. nodrošināt personības pozitīvu attīstību apgūstot aktīvas pašregulācijas iemaņas, māku konstruktīvi komunicēt, palīdzēt veidot adekvātu pašnovērtējumu un normatīvo vērtību hierarhiju (psiholoģisks, psiholoģiski-pedagoģisks uzdevums.)
    8. 21.8. attīstīt slimnieka sociālās funkcionēšanas līmeni, formēt vai arī atjaunot pozitīvās attiecības ar ģimeni, sabiedrību, palīdzēt sasniegt indivīda psiholoģisko un materiālo neatkarību, (sociāli – funkcionāls integrēšanās uzdevums sociālā vidē);
    9. 21.9. apgūt dzīves un darba iemaņas, prasmes pastāvēt tirgus ekonomikas apstākļos kā pamatu tālākajai materiālās neatkarības attīstībai;
    1. 21.10 atjaunot mācības, kuras pamestas psihoaktīvo vielu lietošanas uzsākšanas rezultātā un apgūt moderno informācijas tehnoloģiju un komunikācijas līdzekļu pamatus kā priekšnoteikumu reintegrācijai sabiedrībā un darba vidē;
    2. 21.11. reorganizēt pacienta dzīves vidi, atjaunot attiecības ģimenē, koriģēt paziņu loku ar sociāli nozīmīgām personām, strādājot gan ar pacientu, gan sociālajām struktūrām ārpus centra, gan ar tuvākajām sociālajām aprindām;
    3. 21.12. formēt reālu dzīves perspektīvu, pamatojoties uz izglītības turpināšanu, darba uzsākšanu, psiholoģiskās un materiālās neatkarības iegūšanu;
    4. 21.13. pastāvīgi veidot un uzturēt rehabilitācijas terapeitiskajā sabiedrībā uz atveseļošanos un dzīves uzskatu pozitīvām izmaiņām orientētu vidi, kā ārstēšanos nodrošinošu faktoru.
  26. 22. Ārstnieciskajā rehabilitācijas procesā rehabilitācijas uzdevumi tiek risināti kompleksi, un katram rehabilitācijas posmam ir savi prioritārie uzdevumi.
  27. IV. Pieaugušo narkomānijas slimnieku ārstēšanas un rehabilitācijas programmas uzbūves un īstenošanas principi

  28. 23. Rehabilitācijas pasākumiem ir medicīniska (sanācija), psiholoģiska, psihoterapeitiska, socioterapeitiska ievirze. Laikā, kad narkomānijas slimnieks atrodas rehabilitācijas programmā, notiek pacienta biopsihosociālā stāvokļa un tā izmaiņu dinamiska novērtēšana. Savukārt pacienti apgūst iemaņas recidīvu simptomu apzināšanā un pārvarēšanā ar pašregulēšanās paņēmienu palīdzību, kā arī iepazīst psiholoģiskās dekompensācijas pazīmes un apgūst prasmes to novēršanai.
  29. 24. Rehabilitācijas darbs ar narkomānijas slimniekiem var būt sekmīgs tikai tad, ja pastāvīgi ievēro virkni savstarpēji vienotus principus. Šo principu ievērošana dod iespēju pacientam uzsākt ārstniecisko rehabilitācijas programmu, iekļauties konkrētā mērķprogrammā, atraisīt aktivitāti un prognozēt pozitīvu rehabilitācijas rezultātu:
    1. 24.1. brīvprātīga slimnieka iesaistīšanās rehabilitācijas programmā - narkomānijas slimnieks brīvprātīgi piekrīt piedalīties rehabilitācijas programmā, par ko tiek noslēgts līgums starp pacientu un rehabilitācijas institūciju. Līgumam ir organizatoriska un psihoterapeitiska loma, tas nosaka pušu tiesības un pienākumus, pacienta atrašanās nosacījumus rehabilitācijas centrā, sniedzamās aprūpes apjomus, pacienta uzvedības noteikumus, kā arī iemeslus, kuru dēļ programma var tikt priekšlaicīgi pārtraukta. Pacienta neskaidras motivācijas vai postabstinences pazīmju gadījumā var noteikt pārbaudes laiku vai motivācijas režīmu līdz vienam mēnesim;
    2. 24.2. atteikšanās no narkotiku un psihoaktīvo vielu lietošanas - rehabilitācijas institūcija ir skaidrības teritorija, kurā nenotiek nekādu psihoaktīvu vielu, alkohola, ārsta nenozīmētu medikamentu lietošana. Minētais princips attiecas uz pacientiem, personālu, apmeklētājiem, viesiem. Rehabilitācijas institūcijā ir aizliegts atrasties personām, kurām ir abstinences sindroms pēc psihoaktīvu vielu lietošanas. Rehabilitācijas laikā un pēc tā minētais princips attiecas uz pacientu neatkarīgi no viņa atrašanās vietas – rehabilitācijas institūcijas teritorijā vai ārpus tās;
    3. 24.3. konfidencialitāte - visi rehabilitācijas procesa dalībnieki ievēro personas tiesības par ziņu neizpaušanu par ārstēšanos un rehabilitāciju, izņemot, ja tam piekrīt pati persona, kā arī likumdošanā paredzētajos gadījumos;
    4. 24.4. rehabilitācijas procesu sistēmiskums - rehabilitācijas programma balstās uz medicīnisko, psiholoģisko, izglītojošo, audzinošo pasākumu kompleksu vienotību un koordināciju, kā arī visu ieinteresēto personu centienu integrāciju. Sistēmiskumu nodrošina vienotā komandā apvienotu dažādu profilu speciālistu saskaņoti centieni;
    5. 24.5. rehabilitācijas procesu pakāpeniskums - rehabilitācijas process ir sadalīts pakāpēs, kuru sākumā pacients risina vienkāršākus uzdevumus, pakāpeniski pārejot uz sarežģītākiem, atbilstoši galvenās rehabilitācijas programmas pakāpēm;
    6. 24.6. rehabilitācijas pasākumu pozitīva ievirze - pozitīvi orientētām darbībām ir prioritāte pret negatīvi orientētām sankcijām un sodiem. Iepriekšējo hronisko konfliktattiecību vietā ar sociālo apkārtni tiek veidota pozitīva personības ievirze. Problēmas tiek apzinātas, bet orientācija pastāv vairāk uz problēmu risinājumiem, nevis uz pašām problēmām. Kārtojot problēmu risinājumus, problēma pati atrisinās. Tas tiek sasniegts, orientējot rehabilitāciju uz personas pieņemšanu (empātiju), atbalstu, sasniegumu atzīmēšanu. Tiek veidots terapeitisks klimats, kas veicina personības izaugsmi un attīstību;
    7. 24.7. atbildība - pirmā narkomānijas slimnieka atbildība ir par psihoaktīvo vielu lietošanas pārtraukšanu. Rehabilitācijas procesā tiek veicināta pacienta prasme uzņemties atbildību par sevi, pieņemt patstāvīgus un argumentētus lēmumus, izpildīt uzdevumus noteiktajā laikā un kvalitātē. Tālākajā gaitā pacients uzņemas atbildību par noteiktu organizatorisku un saimniecības darbu veikšanu, par pareizas izvēles izdarīšanu. Pacientiem paredzētā rehabilitācijas programma detalizē tādus atbildības jēdzienus kā "Ēna, dežurants, dārznieks, grupas vecākais u.c.". Atkarībā no dotā momenta aktualitātēm atbildības spektrs var mainīties;
    8. 24.8. pacientam nozīmīgu personu iesaistīšana ārstēšanās procesā un to lomas aktivizēšana - par pacientam nozīmīgām personām uzskatāmi rehabilitācijas institūcijas darbinieki un speciālisti, kā arī pacienti, kuri veiksmīgi apgūst rehabilitācijas programmu, eksjūzeri (personas, kuras pārtraukušas narkotiku lietošanu) gan rehabilitācijas institūcijā , gan pacienta dzīves vietā, kā arī pacienta ģimenes locekļi un paziņas. Nozīmīgo personu iesaistīšana notiek konsultāciju, padomu, problēmu korekcijas veidā. Tiek veicināta rehabilitācijas programmu beigušo pacientu savstarpējo atbalsta grupu vai "pārejas māju " funkcionēšana dzīves vietās;
    9. 24.9. pacienta dzīves vides reorganizēšana - notiek daudzpusēja pacienta sociāli pieņemamas uzvedības atbalstīšana un iedarbība uz pacienta dzīves vidi caur tās daudzpusējām komponentēm. Pats pacients rehabilitācijas gaitā izstrādā un veic pasākumus savas dzīves vides reorganizēšanā, uzlabo saites ar piederīgajiem un apkārtējo pasauli, veido jaunas saites, prognozē paredzamo dzīves vietu un izmaiņas tajā, plāno izglītības turpināšanu vai stāšanos likumīgās darba attiecībās;
    10. 24.10. diferencēta pieeja atkarībā no pacienta individualitātes un biopsihososiālajiem apstākļiem - nozīmē pacienta dzīves plāna veidošanu, ņemot vērā pacienta biopsihosociālā stāvokļa novērtējumu, rehabilitācijas potenciālu un atbilstīgi indikācijām un kontrindikācijām;
    11. 24.11. atbalstoša uzraudzība - rehabilitācijas gaitā, kā arī pēc tās tiek veikta pacienta biopsihosociālās attīstības dinamikas pārraudzība. Rehabilitācijas programmas transformācijas un sociālās iekārtošanās posmā pacients atrodas rehabilitācijas institūcijas dinamiskā pārraudzībā, koordinējot terapiju un sociālo iekārtošanos pēc individuāla plāna ar ambulatorā narkologa un sociālo dienestu palīdzību (ambulatorā multidisciplinārā komanda). Tiek atbalstīti bijušo pacientu (eksjuzeru) pozitīvi orientēti kontakti ar rehabilitācijas institūciju, kas vienlaicīgi nozīmē atbalstu reintegrācijas posmā ārpus centra, kā arī jaunie pacienti apgūst viņu pieredzi un resursus.
  30. V. Terapeitiskā sabiedrība – rehabilitācijas programmas realizācijas organizatoriskā forma.

  31. 25. Rehabilitācijas procesa iekšējās dzīves organizatoriskā forma ir terapeitiskā sabiedrība:
    1. 25.1. terapeitisko sabiedrību veido rehabilitācijas institūcijas speciālisti, darbinieki un pacienti, tā ir centra sabiedriskās dzīves pamats;
    2. 25.2. pacientu līdzdalības pakāpi terapeitiskajā sabiedrībā un lēmumu pieņemšanā nosaka pacientiem paredzētā rehabilitācijas programma. Darbiniekiem terapeitiskajā sabiedrībā ir padomdevēja un lēmēja balsstiesības;
    3. 25.3. terapeitiskā sabiedrība sistēmiski funkcionē, ievērojot konceptuālus principus: savstarpēja atbildība, partnerība, uzticēšanās, konvencialitāte, kā arī pašaprūpe, pašatbildība, pašpārvalde, savstarpējā palīdzība.
  32. 26. Minētie principi īstenojas kā savstarpēja personāla un pacientu pastāvīga saskaņota sadarbība visos organizatoriskajos posmos– sadzīves, režīma, dienas kārtības, terapeitiskajos, darba un dzīves prasmju apgūšanas jautājumos jebkurā mirklī un nepārtraukti visā rehabilitācijas darbības gaitā.
  33. 27. Tādā veidā integrējas vienots rehabilitācijas centra kolektīvs, veidojas un tiek uzturēta savstarpējas uzticības, sapratnes, aizsargātības, kolektīvas sadarbības atmosfēra – kas kopumā ir efektīva rehabilitācijas vide, kuras visiem elementiem piemīt terapeitiska jēga un virzība.
  34. 28. Darbinieku pienākums ir regulāri paaugstināt savu zināšanu līmeni, sekot jaunākai informācijai to kompetences sfērā.
  35. 29. Darbiniekiem jāapzinās tā lielā atbildība, ko uzliek iejaukšanās cita cilvēka dzīvē, jārespektē cilvēka individualitāte, pašcieņa, jāapliecina empātija pret pacientu. Darbinieks nedrīkst nodibināt tādas attiecības ar pacientu, kuras var negatīvi ietekmēt profesionālās vērtēšanas spējas, vai arī kuras var novest pie pacienta izmantošanas. Darbinieks nedrīkst izmantot savas attiecības ar pacientu savu interešu labā. Darbiniekiem ar savu attieksmi pret darbu un cilvēkiem ikdienā jāapliecina reālā dzīves modeļa pozitīvā būtība.
  36. 30. Minētie principi uzliek milzīgu psiholoģisko slodzi personālam un rada priekšnoteikumus īpašu pasākumu veikšanai personāla aizsardzībai pret "personības izdegšanu".
  37. 31. Rehabilitācijas institūcija un tehnoloģija darbojas nepārtraukti. Tādēļ, lai uzturētu nemainīgu terapeitisko līmeni, jebkurš darbinieks jebkurā laikā var tikt uzaicināts darbā. Šādos gadījumos darba laiku uzskaita individuāli pēc summētā darba laika principa. Tajā pašā laikā rehabilitācijas institūcijā ir nodalītas institūcijas un terapeitiskās sabiedrības prerogatīvas. Institūcijas ekskluzīva prerogatīva ir tās vadīšana, finansiālā un saimnieciskā darbība, ārstniecības process.
  38. VI. Galvenās rehabilitācijas programmas fāzes:

  39. 32. Atkarības saslimšanas rehabilitācija ir organizēta kā vairāku fāžu process, kurš dod summētu psihisko, psiholoģisko, somatisko un sociālo kopuma rezultātu.
    1. 32.1. rehabilitācijās fāzes programma balstās uz Amerikas un Eiropas terapeitisko komūnu pieredzi („Daytop Village", „Phoenix House", „Alfa House" un t.t.)
    2. 32.2. rehabilitācijas programma „Daytop" tika apdatēta Latvijā 1991. gadā un darbojas 15 gadi.
    3. 32.3.rehabilitācijas programmas pamatā ir kognitīvi- biheviorāla koncepcija.
  40. 33. Rehabilitācijas programma iedalās četrās fāzēs:
    1. 33.1. adaptācijas fāze (I);
    2. 33.2. aktīvas darbības fāze (II);
    3. 33.3. sociālo problēmu risināšanas fāze(III);
    4. 33.4. sociālās reintegrācijas fāze(IV);
  41. 34. Pirms katras fāzes notiek pacienta izvērtēšana pēc sekojošiem kritērijiem:
    1. 34.1. pacienta attieksme un tās maiņa attiecībā pret narkotisko un psihotropo, psihoaktīvo vielu (PAV) lietošanu un tās sekām – savas atkarības atzīšana un lēmuma pieņemšana;
    2. 34.2. atbildības pieņemšana par savu rīcību;
    3. 34.3. piedalīšanās psiholoģiskajā un darba terapijā;
    4. 34.4. programmas apguve;
    5. 34.5. mācību programmas apguve;
    6. 34.6. režīma ievērošana;
    7. 34.7. motivācijas dinamika;
    8. 34.8. attiecību ar kolektīvu dinamika;
    9. 34.9. attieksme pret rehabilitācijas programmu;
    10. 34.10. pacienta personīgo rehabilitācijas plānu izpilde.
  42. 35. Rehabilitācijas programmas ilgums: pēc individuālās programmas ilgst vidēji 12 mēnešus.
  43. 36. Rehabilitācijas darba izvērtējuma protokolus visās fāzēs aizpilda konsultatīvā multidisciplinārā komanda.
  44. 37. Adaptācijas fāze (I);
    1. 37.1. mērķi un uzdevumi:
      1. 37.1.1. norobežot pacientu no lietotāju vides un tās uzskatiem, integrēt terapeitiskajā grupā;
      2. 37.1.2. stabilizēt motivāciju, lai pacients spētu atteikties no PAV lietošanas un brīvprātīgi pieņemtu lēmumu ārstēties rehabilitācijas centrā;
      3. 37.1.3. iepazīstināt un izskaidrot rehabilitācijas programmas būtību un institūcijas noteikumiem;
      4. 37.1.4. dzīvesstāsta rakstīšana un analīze (psihosociometriskā dienasgrāmata);
      5. 37.1.5. personības somatiskā, psihiskā un sociālā stāvokļa novērtēšana, pašnovērtēšana un pašatbildības līmeņa noteikšana;
      6. 37.1.6. individuālā rehabilitācijas plāna sastādīšana;
      7. 37.1.7. līguma slēgšana.
      8. 37.1.8. pirmās fāzes sākumā iekļauts 2 nedēļu pārbaudes laiks, kurš beidzas ar pacienta iesniegumu par ārstēšanās turpināšanu.
    2. 37.2. pacienta praktiskā rīcība:
      1. 37.2.1. ievērot dienas režīmu un uzvedības normas
      2. 37.2.2. piedalīties savas motivācijas attīstības izstrādāšanā;
      3. 37.2.3. piedalīties psiholoģiskā un ergoterapijā (grupas un individuālas);
      4. 37.2.4. pieņemt kolektīvā valdošo vērtību sistēmu;
      5. 37.2.5. atteikties no ierastās destruktīvās uzvedības un apgūt konstruktīvas un sociāli pieņemamas uzvedības normas.
      6. 37.2.6. adaptēties vidē un iekļauties kolektīvā.
    3. 37.3. pirmās fāzēs ilgums pēc individuālās programmas no 1 mēneša līdz 2 mēnešiem;
      1. 37.3.1. pirmās fāzēs novērtēšana - rehabilitācijas darba izvērtējuma protokolus aizpilda konsultatīvā multidisciplinārā komanda.
    4. 37.4. pacienta pārcelšana nākamajā fāzē notiek ar darbinieku un pacientu kolektīvo lēmumu.
  45. 38. Aktīvās darbības fāze (II);
    1. 38.1. mērķi un uzdevumi:
      1. 38.1.1. uzņemšana II fāzē – iesniegums, personāla un grupas kopsapulces lēmums;
      2. 38.1.2. dienas režīma un iekšējās kārtības noteikumu ievērošana;
      3. 38.1.3. piedalīšanās obligātajās psihoterapeitiskās (motivācijas) nodarbībās;
      4. 38.1.4. pašpalīdzības plāna veidošana un izpilde, nodrošinot individuālo somatisko un psihosociālo problēmu korekciju;
      5. 38.1.5. pacienta personības psihiskā, somatiskā stāvokļa un rehabilitācijas potenciāla izvērtēšana;
      6. 38.1.6. iesaistīšana rehabilitācijas procesā – otra fāze rehabilitācijas programmā;
      7. 38.1.7. individuāla rehabilitācijas plāna sastādīšana;
      8. 38.1.8. motivācijas nostiprināšana, lai spētu atteikties no PAV lietošanas;
      9. 38.1.9. klīniski psiholoģiskās intervences un socioterapeitisko metodiku (tehnoloģiju) realizācija;
      10. 38.1.10. pakāpeniska resocializācijas iemaņu attīstīšana.
      11. 38.1.11. psiholoģiskā, sociālā, pedagoģiskā un ergoterapija;
      12. 38.1.12. iemācīties uzņemties atbildību;
      13. 38.1.13. nemitīgi paaugstināt pacienta personisko atbildību.
      14. 38.1.14. dzīves stāsta analizēšana, darbs ar socioterapeitisko dienasgrāmatu, narkotiskās atkarības cēloņu un seku analīze;
    2. 38.2. pacients izvirza uzdevumus savai tālākai rehabilitācijai;
      1. 38.2.1. individuālās uzvedības korekcija;
      2. 38.2.2. psiholoģiski sociālā stāvokļa atjaunošana grupā;
      3. 38.2.3. piedalīšanās individuālās psiholoģiskās konsultācijās;
      4. 38.2.4. piedalīšanās grupu psihosociālajās nodarbībās (sociodrāmā, geštaltterapijā, eksistenciālajā grupu terapijā, neirolingvistiskā programmēšanā, kreatīvajās, un „12 soļu" grupās).
    3. 38.3. praktiskā rīcība:
      1. 38.3.1. PAV lietošanas vēstures testa aizpildīšana;
      2. 38.3.2. pacienta rehabilitācijas panākumu apspriešana grupas sapulcēs;
      3. 38.3.3. darba turpināšana, strādājot ar PAV lietošanas vēsturi, lai izvērtētu savu pagātni;
      4. 38.3.4. satikšanās ar savas ģimenes locekļiem,
      5. 38.3.5. pakāpeniska attiecību atjaunošana ar vecākiem un tuviniekiem;
      6. 38.3.6. pakāpeniska pacienta pozitīvo personības īpašību attīstības veicināšana un uzvedības sociālo normu apgūšana;
    4. 38.4. fāzes ilgums pēc individuālās programmas līdz 6 mēnešiem;
      1. 38.4.1. fāzes novērtēšana - rehabilitācijas darba izvērtējuma protokolus aizpilda konsultatīvā multidisciplinārā komanda.
      2. 38.4.2. pacienta pārcelšanā uz nākamo fāzi piedalās darbinieku un pacientu kolektīvs.
  46. 39. Sociālo problēmu risināšana fāze(III);
    1. 39.1.mērķi un uzdevumi:
      1. 39.1.1. uzņemšana III fāzē – iesniegums, personāla un grupas kopsapulces lēmums;
      2. 39.1.2. ar psiho un sociometrisko metodiku (tehnoloģiju) palīdzību apgūto iemaņu problēmsituāciju risināšanā praktiska nostiprināšana;
      3. 39.1.3. pastāvīgu lēmumu pieņemšanas un rīcības iemaņu praktiska attīstīšana;
      4. 39.1.4. personības īpašību, garīgās attīstības un sociālo uzvedības normu stabilizācija.
  47. 40. Praktiskā rīcība:
    1. 40.1. notiek gatavošanās resocializācijas programmai
      1. 40.1.1. mazina līdzdalību terapeitiskās grupās;
      2. 40.1.2. saskarsmes prasmju pakāpeniska, dinamiska apgūšana ārpus grupas;
      3. 40.1.3. pakāpeniska ierobežojošā režīma samazināšana;
      4. 40.1.4. attiecību pilnveidošana ar vecākiem un tuviniekiem;
      5. 40.1.5. atbildības nostiprināšana.
      6. 40.1.6. individuālā rehabilitācijas plāna sastādīšana un realizēšana;
    2. 40.2. personīgo dokumentu kārtošana;
      1. 40.2.1. darba meklēšana;
      2. 40.2.2. mācību atjaunošana vai uzsākšana;
      3. 40.2.3. veselības pārbaude un ārstēšana;
      4. 40.2.4 pacients regulāri ziņo par saviem panākumiem un neveiksmēm sociālo problēmu risināšanā darbinieku sapulcēs;
    3. 40.3. saņem nepieciešamo atbalstu (individuālas un grupas konsultācijas, psihoterapijas nodarbības);
    4. 40.4. fāzes ilgums pēc individuālās programmas līdz 2 mēnešiem;
    5. 40.5. pakāpes novērtēšana - rehabilitācijas darba izvērtējuma protokolus aizpilda konsultatīvā multidisciplinārā komanda;
    6. 40.6. pārcelšana IV fāzē – iesniegums, personāla kopsapulcē;
  48. 41. Sociālajās reintegrācijas fāze(IV):
    1. 41.1. mērķi un uzdevumi:
      1. 41.1.1. uzņemšana IV fāzē – iesniegums, personāla un kopsapulces lēmums;
      2. 41.1.2. resocializācijas iemaņu praktiska pielietošana sociālā vidē;
      3. 41.1.3. personības īpašību, garīgās attīstības un sociālo uzvedības normu analīze;
      4. 41.1.4. ar psiho un sociometrisko metodiku (tehnoloģiju) palīdzību apgūto iemaņu praktiska nostiprināšana problēmsituācijās;
      5. 41.1.5. pastāvīgu lēmumu pieņemšanas un rīcības iemaņu praktiska attīstīšana un pielietošana;
      6. 41.1.6. kognitīvā, biheviorālā un emocionālā stāvokļa stabilizācija;
      7. 41.1.7. savas pasaules izjūtas un vērtību sistēmas nostiprināšana;
    2. 41.2. praktiskā rīcība:
      1. 41.2.1. darbs ar sociometrisko dienasgrāmatu, analīze;
      2. 41.2.2. piedalīšanās obligātajās terapeitiskās nodarbībās;
      3. 41.2.3. saskarsmes prasmju pakāpeniska, dinamiska apgūšana ārpus grupas;
      4. 41.2.4. pakāpeniska ierobežojošā režīma samazināšana;
  49. 42. Personības īpašību, uzvedības normu stabilizācija un praktiskas pielietošanas sociālā vidē apgūšana;
    1.  
      1. 42.1.1. iesaistīšanās attiecībās ar citiem sociālajā vidē un tādējādi savas kopības ar sabiedrību apzināšanās;
      2. 42.1.2. psihosociālo treniņu turpināšana;
      3. 42.1.3. pastāvīga darba vai mācību uzsākšana vai atjaunošana;
    2. 42.2. starpmājas noteikumu pieņemšana;
      1. 42.2.1. fāzes ilgums pēc individuālās programmas līdz 2 mēnešiem;
      2. 42.2.2. fāzes novērtēšana - rehabilitācijas darba izvērtējuma protokolus aizpilda konsultatīvā multidisciplinārā komanda;
    3. 42.3. Pārējas māja (sociāla māja):
      1. 42.3.1. pārējas mājās dzīvo tie pacienti, kas ir pabeiguši rehabilitācijas programmu un kuri jau uzsākuši darba gaitas vai mācības;
      2. 42.3.2. pārējas mājas iedzīvotāji saņem nepieciešamo palīdzību psihosociālo jautājumu kārtošanā;
      3. 42.3.3. pārējas mājas iedzīvotāji turpina sadarboties un kontaktēties ar rehabilitācijas centra speciālistiem un grupas biedriem;
    4. 42.4. pārējas mājas iedzīvotāji darbinieku uzraudzībā patstāvīgi risina ikdienas uzdevumus:
      1. 42.4.1. apmaksā komunālos pakalpojumus;
      2. 42.4.2. patstāvīgi nodrošina savu ēdināšanu;
      3. 42.4.3. plāno un pavada brīvo laiku;
      4. 42.4.4. ievēro pārējo māju noteikumu;
      5. 42.4.5. aizpilda reģistrācijas žurnālu;
      6. 42.4.6. piedalās obligātajās terapeitiskās nodarbībās un saņem konsultācijas;
    5. 42.5. sniedz atbalstu rehabilitāciju uzsākušiem pacientiem;
    6. 42.6. pacienti ir tiesīgie izmantot pārējas mājas pakalpojumus līdz 1. gadam.
  50. VII. Galvenās rehabilitācijas programmas komponentes

  51. 43. Rehabilitācijas vides organizācija:
    1. 43.1. rehabilitācijas vides organizācija balstās uz rehabilitācijas institūcijas nolikumu, iekšējās kārtības noteikumiem;
    2. 43.2. institūcija veido „rehabilitācijas vidi" organizējot kopīgas sanāksmes, grupu nodarbības, jaunu pacientu uzņemšanu, klientu pāriešanas procesu no vienas rehabilitācijas fāzes nākošajā, nodrošina noteiktu iekšējo hierarhiju;
    3. 43.3. institūcijā ir noteikts katras fāzēs režīms, ierobežojumi un sasniegtā izvērtēšanas sistēma;
  52. 44. Atveseļošanas vides organizācija:
    1. 44.1. vides organizācija balstās uz pacienta tiesībām un ārstniecības likumu;
    2. 44.2. tā ietver pacienta personības psihiskā, somātiskā stāvokļa un rehabilitācijas potenciāla izvērtēšanu, nosaka ambulatorās aprūpes organizēšanas principus, medicīnas speciālistu piesaistīšanas kārtību somatisko un sekundāro saslimšanu gadījumos;
    3. 44.3. medicīniskajā atveseļošanā ietilpst pacienta klīniski bioloģiskā stāvokļa dinamiskā novērošana un negatīvo veselības stāvokļa ietekmju reducēšana, tieksmes simptomu apzināšana un metožu apgūšana pret tieksmes saasinājumiem, pretrecidīvu un krīzes terapija;
    4. 44.4. medicīniskās atveseļošanas uzdevums ir veidot optimālu pacienta veselības stāvokli, kas nebūtu šķērslis tālākai psihosociālai terapijai un rehabilitācijai;
    5. 44.5. principiāla atšķirība no tradicionālās medicīnas ir pacienta aktīva iesaistīšanās rehabilitācijas procesā un savas tālākās dzīves plāna veidošanā un īstenošanā;
    6. 44.6. medicīniskās atveseļošanās neatņemama sastāvdaļa ir veselīgs uzturs, kas ir balstīts uz olbaltumvielām un vitamīniem bagātiem produktiem.
  53. 45. Psihoterapeitiskā (psihokorektīvā) komponente:
    1. 45.1. psihoterapija un psihokorekcija notiek gan grupu, gan individuāla psihoterapeitiskā darba veidā;
    2. 45.2. grupas darbā pacienti iegūst pieredzi savstarpējo attiecību veidošanā, pieredzi dalīties ar citiem savās izjūtās, pārdzīvojumos, mācās saņemt atgriezenisko saiti par savu uzvedību, izprast citu pārdzīvojumus, iegūst pieredzi savstarpējo attiecību spriedzes mazināšanā,
    3. 45.3. psihoterapijas grupas darbā var izmantot „tikšanās grupu" (pēc K.Rodžersa), sociālpsiholoģiskā treniņa, geštaltterapijas , psihodrāmas , psihodinamiski orientēto darba grupu, eksistenciālās terapijas, mākslas terapijas, ģimenes rekonstrukcijas terapijas elementus; 45.3.1. psihoterapijas virzienu izvēle un virzienu elementu sintēze ir psihoterapijas speciālista kompetence;
    4. 45.4. individuālā psihoterapija tiek pielietota ar mērķi dziļāk izprast un koriģēt pacientu psihopatoloģiju;
      1. 45.4.1. individuālās psihoterapijas ietvaros pacienti var izprast savu problēmu saknes, kā arī no terapeita – pacienta attiecībām iegūt dziļāku attiecību pieredzi;
    5. 45.5. psihoterapeitiskajam darbam ir svarīgi, lai tas būtu orientēts ne tikai uz pacientu iekšējās pasaules izprašanu, korekciju, bet arī lai uzmanība tiktu pievērsta personu savstarpējām attiecībām, viņu ģimenes situācijas izprašanai. Ir svarīgi, lai pacienti iemācītos tikt galā ar savām smagajām, grūtajām emocijām. Tas nodrošina psiholoģisko stabilitāti un mazina recidīvu un krīžu risku;
    6. 45.6. tehnoloģijā dominē kognitīvi – biheviorālā atkarības terapijas metode, kas atzīta par efektīvāko darbā ar pacientiem, kuri ir atkarīgi no psihoaktīvām un psihotropām vielām:
      1. 45.6.1. kognitīvi – biheviorālās terapijas virzieni;
        1. 45.6.1.1. ģimenes terapija – pacienti un ģimenes locekļi tiek iesaistīti ģimenes problēmu apzināšanā un risināšanā;
        2. 45.6.1.2. iemaņu treniņi – problēmu risināšanas iemaņu apgūšana;
        3. 45.6.1.3. relaksācija un stresa menedžments;
        4. 45.6.1.4. naida un grūto emociju menedžments;
        5. 45.6.1.5. asertivitāte – pacients apgūst prasmes apzināt un izpaust savas izjūtas, domas, vēlmes atklātā un korektā veidā;
        6. 45.6.1.6. uzvedības paškontrole – analizējot savas izjūtas un uzvedību, pacients meklē pieņemamas alternatīvas atkarības vielu lietošanai;
        7. 45.6.1.7. recidīvu profilakse – pacients palīdz apzināt savu personību, starppersonu attiecības, riska faktorus un paņēmienus recidīvu novēršanai;
        8. 45.6.1.8. pašpalīdzība, savstarpējā palīdzība – realizējas kā terapeitiskās sabiedrības darbības princips;
  54. 46. Izglītojošā komponente:
    1. 46.1. narkotisko un psihoaktīvo vielu lietošanas rezultātā lielākā pacientu daļa pārtraukuši savu izglītību;
    2. 46.2. rehabilitācijas tehnoloģija ietver mērķi radīt interesi par izglītības turpināšanu un zināšanu vairošanu kā nosacījumu optimālai adaptācijai dzīvei tirgus ekonomikas apstākļos, palielināt personas pašvērtību;
    3. 46.3. rehabilitācijas institūcija atbalsta centienus apgūt datorzināšanas, valsts valodas un svešvalodu pamatus, dzīves, darba un profesiju prasmes;
  55. 47. Darba un socioterapeitiskā komponente:
    1. 47.1. pastāvīgas aizņemtības nodrošināšana rehabilitācijas institūcijās ir viens no galvenajiem tās darbības principiem;
    2. 47.2. dienas kārtībā jāiekļauj psiholoģiski socioterapeitiskas nodarbības, pašapkalpošanās, darba terapija (ergoterapija), jaunu zināšanu apgūšana;
    3. 47.3. strukturētā dienas režīma mērķis ir attīstīt regulāra darba iemaņas;
    4. 47.4. ergoterapija (darba terapija) var tikt veidota dažādu profesiju virzībā, un ļauj pacientam iegūt pašvērtību darba procesā, darba un profesijas iemaņas, gribu, rada gandarījumu par paveikto, attīsta psiholoģiskās un ekonomiskās neatkarības sajūtu.
  56. VIII. Programmas nodrošināšanai nepieciešamie resursi

  57. 48. Ambulatori konsultatīvais kabinets:
    1. 48.1. narkomānijas slimniekiem, kas vēlas iziet ilgstošu rehabilit5ācijas kursu un līdzatkarīgām personām ir paredzēti ambulatorie pakalpojumi, kas ir konsultatīvo, izglītojošo un profilaktisko pasākumu komplekss- speciālistu konsultācijas (narkologa, psihoterapeita, psihiatra, psihologa un sociālā darbinieka) un grupas nodarbības;
      1. 48.1.1. ambulatoro pakalpojumu mērķi un uzdevumi: atkarīgo un līdzatkarīgo personu motivēšana atbrīvoties no pašdestruktīvas uzvedības un atturība no PAV lietošanas, recidīvu profilakse, attiecību uzlabošana ar ģimenes locekļiem un citam personām;
      2. 48.1.2. ambulatoros apstākļos var tikt pielietota pretrecidīvu medicīniskā terapija, kuras mērķis ir kupēt dekompensācijas parādības pēc narkotiku lietošanas pārtraukšanas;
    2. 48.2. multidisciplināra komanda: narkologs, psihiatrs, psihoterapeits, ģimenes ārsts, sociālie darbinieki, psihologi, pedagogi, darba apmācības speciālisti – ergoterapeiti , kuri apguvuši speciālu apmācību programmu un regulāri ceļ savu kvalifikāciju:
      1. 48.2.1. rehabilitācijas institūcija komplektē personālu vai arī organizē speciālistu piesaisti izejot no nepieciešamības;
      2. 48.2.2. prasības personālam un speciālistiem:
        1. 48.2.2.1. institūcijas vadītājs – ar augstāko medicīnisko, sociālo, pedagoģisko, psiholoģisko izglītību, valsts valodas zināšanām saskaņā ar valodas likumu, pieredzi darbā ar atkarīgo ārstēšanu, kas rūpējas par regulāru savas kvalifikācijas paaugstināšanu;
        2. 48.2.2.2. sertificēts narkologs konsultants – valsts valodas zināšanas saskaņā ar likumu, regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē;
        3. 48.2.2.3. psihologs, psihologa palīgs – atbilstoši psihologa specialitātei apgūta augstākā izglītība, valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu, regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē;
        4. 48.2.2.4. sociālais darbinieks – ar sociālā darbinieka vidējās vai augstākās izglītības apstiprinošu dokumentu, valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu, ar zināšanām narkoloģijā (lekcijas, kursi, pieredzes apmaiņa), regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana savā pamatspecialitātē;
        5. 48.2.2.5. pedagogs – augstākā pedagoģiskā izglītība, valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu, regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē;
        6. 48.2.2.6. darba apmācības meistari, ergoterapeiti, pārējie multidisciplinārās komandas darbinieki – vidējā izglītība, darba pieredze atbilstošā profesijā, valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu, ar zināšanām narkoloģijā (lekcijas, kursi, pieredzes apmaiņa);
        7. 48.2.2.7. darba organizācija notiek saskaņā ar katra darbinieka un speciālista amata aprakstu.
  58. 49. Medicīniskā dokumentācija.
  59. 50. Atkarības rehabilitācijas realizēšanai nepieciešamās telpas un vide:
    1. 50.1. terapeitiskās sabiedrības sapulču un grupu terapijas telpa – ar vietu skaitu atbilstoši cilvēku skaitam, ar audiovizuālās uzskates līdzekļiem;
    2. 50.2. pacientu pieņemšanas telpa un aprīkots atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām narkologa konsultāciju kabinets;
    3. 50.3. narkologa kabinets;
    4. 50.4. psihologa, psihologa palīga darba kabinets;
    5. 50.5. fizikālās terapijas kabinets (ja ir medicīniski – ekonomisks pamatojums) aprīkots atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām;
    6. 50.6. sociālā darbinieka darba kabinets;
    7. 50.7. pacientu nodarbību, atpūtas un sporta telpas un laukumi – televizors, radio, tāfele, programmas izglītojošā literatūra, sporta inventārs;
    8. 50.8. vide dzīves un darba prasmju attīstīšanai – darbnīcas, darbagaldi, iekārtas un inventārs, attiecīgi materiāli, datori, mācību literatūra, uzskates līdzekļi;
    9. 50.9. dzīvojamās telpas pacientu izmitināšanai – iespējami varianti: četrvietīgas, trīsvietīgas, divvietīgas palātas, sadalītas pēc dzimuma;
    10. 50.10. katram pacientam gulta, nakts skapītis, naktslampa, viens kopējs skapis stāvā;
    11. 50.11. ēdamtelpa (galdi pacientu ēdināšanai, ledusskapis, elektriskā tējkanna, nepieciešamais inventārs ēdienu sadalei, trauku mazgāšanai un uzglabāšanai);
    12. 50.12. sanitārās telpas:
      1. 50.12.1. ne mazāk kā divi sanitārie mezgli;
      2. 50.12.2. ne mazāk kā divas dušas telpas.
  60. 51. Pasākumu organizēšana ārstēšanas gaitā:
    1. 51.1. regulāra supervīzija, kontakti ar citām rehabilitācijas, narkoloģiskajām, ārstniecības, iestādēm;
    2. 51.2. vides terapija (režīms, dienas kārtība);
    3. 51.3. nodarbinātība, ergoterapija - darba terapija;
    4. 51.4. grupu psihoterapija;
    5. 51.5. individuālā psihoterapija un konsultācijas;
    6. 51.6. AN sapulces;
    7. 51.7. sporta u.c. alternatīvas nodarbības;
    8. 51.8. kultūras pasākumi;
    9. 51.9. izglītības un zināšanu papildināšanas pasākumi.
  61. IX. Programmas kvalitātes novērtēšanas sistēma

  62. 52. Rehabilitācijas institūcijā ir izstrādāta darba kvalitātes novērtēšanas sistēma, tajā skaitā arī dokumentācija, kas novērtē veiktā darba efektivitāti:
    1. 52.1. atkarības sindroma intensitātes dinamiskā novērošana dažādās rehabilitācijas programmas fāzes;
    2. 52.2. izglītošanas pasākumu pedagoģiskie vērtējumi;
    3. 52.3. pacienta personīgā lieta (stacionāra karte);
    4. 52.4. psihologa darba testi;
    5. 52.5. individuālo rehabilitācijas plāna sastādīšana un tā realizācijas kontrole;
    6. 52.6. kolektīva darbinieku komandas socioterapeitiskā dienasgrāmata.
  63. X. Programmas rezultātu novērtēšana

  64. 53. Rehabilitācijas programmas rezultātus var novērtēt ar sekojošiem rādītājiem:
    1. 53.1. rehabilitācijas programmā bijušo, stabilā remisijā esošo, darbu vai mācības uzsākušo pacientu īpatsvars;
    2. 53.2. vispārīgā veselības stāvokļa uzlabošanās, infekciju skaita samazināšanās - AIDS, HIV, vīrusu hepatīti , seksuāli transmisīvās slimības u.c.;
    3. 53.3. pacientu pašnovērtējums katamnēzes – stabilas remisijas stadijā;
    4. 53.4. atkārtoti rehabilitācijā uzņemto pacientu īpatsvars;
    5. 53.5. pacienta medicīniskā, psiholoģiskā, sociālā stāvokļa dinamika dažādos rehabilitācijas laika periodos;
    6. 53.6. individuālā peļņa un nodokļi, ko rada bijušais pacients pēc darba uzsākšanas;
    7. 53.7. sabiedrības ekonomiskais un ētiskais ieguvums, izzūdot zaudējumiem, ko narkotiku lietotājs nenodara sabiedrībai rehabilitācijas programmas laikā un pēc tās pabeigšanas.
  65. XI. Kontrindikācijas medicīniski – psihosociālās narkomānijas slimnieku rehabilitācijas programmas tehnoloģijas realizācijai

  66. 54. Kontrindikācijas programmas realizācijai:
    1. 54.1. atrašanās alkohola, narkotisko, psihotropo vai citu atkarību izraisošo vielu reibuma vai abstinences stāvoklī;
    2. 54.2. jebkāda veida psihotiski stāvokļi;
    3. 54.3. adaptācijas traucējumi ar suicidālām domām un uzvedību;
    4. 54.4. personības un uzvedības traucējumi smadzeņu slimības, bojājumu vai disfunkcijas dēļ.
    5. 54.5. personības traucējumi ar dekompensāciju;
    6. 54.6. vidēji smaga un smaga garīga atpalicība;
    7. 54.7. somatiskas saslimšanas, kas prasa intensīvu speciālu izmeklēšanu un ārstēšanu (var tikt uzņemti remisijas stāvoklī);
    8. 54.8. izteikti kustību un koordinācijas traucējumi.
    9. 54.9. izteikta kriminalitāte.
  67. 06-081