Azartspēļu un jauno tehnoloģiju atkarīgo pacientu ārstēšanas medicīniskā tehnoloģija

  1. 1. Vispārīgie jautājumi

    1. 1.1. Azartspēļu atkarību un jauno tehnoloģiju atkarības formas sauc par procesu atkarību. Tās mēdz saukt arī par "slēpto
  2. slimību", jo to nevar noteikt klīniskās vai ķīmiski-toksikoloģiskās analīzēs, tomēr to attīstības process un CNS bioķīmiskie procesi norisinās līdzīgi kā vielu atkarībām. Šīs atkarības attīstība norisinās līdzīgi – pacilāts garastāvoklis lietojot jaunās tehnoloģijas vai spēlējot azartspēles, pieaug lietošanas vai spēlēšanas biežums un ilgums (tolerance), un beigās veidojas "paģiras", kuras vajag slāpēt ar to pašu lietošanu vai spēlēšanu.
    1. 1.2. Pie jauno tehnoloģiju atkarībām pieder problemātiska aizraušanās ar televīziju, videospēlēm, datoru, internetu, čatu,
  3. mobilo telefonu un citas formas. Azartspēļu atkarībām pieder jebkura patoloģiska sāncensība, kur ir ieguvums naudā vai citādi, un mērķis ir izmainīt savu garastāvokli. Te pieder loterijas, spēļu automātu spēles, derības, kazino un citas.
    1. 1.3. Azartspēļu un jauno tehnoloģiju atkarībai par pamatu, kā citām atkarības formām, ir biopsihosociālas izmaiņas, kas saistās
  4. ar iekšējās baudas formēšanās patoloģiju. Šī veida atkarībām nepieciešami arī noteikti "resursi":
    1. 1.3.1. izveidojusies tūlītējas gribas apmierināšanas un patērētāju sabiedrība;
    2. 1.3.2. spēja "viegli" pārvarēt juridiskās, sociālās, kultūras un morāles normas robežas;
    3. 1.3.3. būt azartiskam un spēlēt ir arī moderni;
    4. 1.3.4. daudz brīvā jeb personiskā laika, nezinot, kur to pavadīt pēc skolas vai darba;
    5. 1.3.5. ir brīva nauda, kuru var nospēlēt;
    6. 1.3.6. vēlme aizmirsties no ikdienas negācijām;
    7. 1.3.7. grūtības komunicēties ar citiem cilvēkiem vai vienaudžiem, mazvērtības sajūta;
    8. 1.3.8. jau iepriekš iegūta cita veida atkarība;
    9. 1.3.9. sociālā piederība un identitātes problēmas.
  5. 2. Teorētiskais pamatojums

    1. 2.1. Pamatojoties uz zinātniskiem pierādījumiem, ir secināts, ka atkarības slimība ir primāra, hroniska un progresējoša slimība,
  6. kas palielina mirstības risku. Tā ir neizārstējama, bet ārstējama. Dotā patoloģiskā shēma ir pamatā tam, ka atkarība ir biopsihosociāla slimība, kas ietekmē visas cilvēka dzīves jomas – personību kopumā:
    1. 2.1.1. fizisko (somatoneiroloģiskais stāvoklis);
    2. 2.1.2. psiholoģisko (personība, raksturs un uzvedība);
    3. 2.1.3. garīgo (domāšana un emocionalitāte);
    4. 2.1.4. sociālo (sociālā adaptācija, attiecības ar līdzcilvēkiem un darbs).
    1. 2.2. Atkarības izveidošanos veicina šādi neiroķīmiskie mehānismi:
      1. 2.2.1. g-aminosviestskābes (GASS) sistēma – GASS receptors nosaka hlora transportu šūnās un sekojošu tās depolarizāciju. GASS ir galvenais mediātors, kas nosaka CNS darbības kavējumu, izraisot sedāciju, muskuļu relaksāciju un trauksmes mazināšanos. Atkarību izraisošs process var izmainīt receptoru darbību, veicinot tieksmes un atkarības veidošanos;
      2. 2.2.2. glutamāterģiskā sistēma - glutamāts ir galvenais CNS uzbudinātājs. Tas darbojas ar N-metil-D-aspartata (NMDA) receptoru starpniecību, piedaloties "iekšējā komforta" radīšanā;
      3. 2.2.3. cikliskā adenozīnmonofosfāta sistēma (cAMF) – tā atbild par RNS un citu olbaltumu sintēzi šūnās. Tas iespējams ir arī kā ģenētisks marķieris atkarības veidošanās mehānismam. Šai sistēmai ir nozīme dopamīna vielmaiņas aktivitātes pieaugumam, kas sekmē slimnieka uzvedības un miega traucējumus, kā arī tolerances pieaugumu. Ilgstoši lietojot atkarību izraisošās vielas vai veicot atkarību radošus procesus, cAMF daudzums pieaug, bet pārtraucot vielu lietošanu vai veikšanu, šī koncentrācija krītas, radot tieksmi un abstinences parādības;
      4. 2.2.4. dopamīnerģiskā sistēma:
        1. 2.2.4.1. iedzimtība – iespējams iedzimts samazināts dopamīna - 2 receptoru daudzums, kas nosaka cilvēka rīcību, lai palielinātu baudas gūšanas veidus;
        2. 2.2.4.2. pastāvīgi lietojot atkarību izraisošo vielu vai veicot atkarību radošu procesu, dopamīna sistēmas aktivitāte pieaug un palielinās dopamīna izdale, kas nosaka CNS stimulāciju, eiforijas rašanos, uzvedības traucējumus un tieksmes veidošanos;
      5. 2.2.5. noradrenalīnerģiskā sistēma – nosaka CNS stimulāciju, eiforijas rašanos un tolerances veidošanos;
      6. 2.2.6. serotonīnerģiskā sistēma:
        1. 2.2.6.1. veidojas serotonīna deficīts, ja ir samazināta triptofāna (šī aminoskābe ir serotonīna priekštece) koncentrācija asinīs, kā arī samazināts tā daudzums attiecībā pret citām aminoskābēm;
        2. 2.2.6.2. atkarību izraisošu vielu lietošanas vai atkarību radošu procesu veikšanas rezultātā sākumā serotonīna sistēmas aktivitāte pieaug, bet vēlāk rodas tās izsīkums, veidojas trauksme, depresija, ko vēlas nomākt ar lietošanu vai procesu, jo tad pieaug dopamīna daudzums;
        3. 2.2.6.3. serotonīns nosaka arī tolerances pieaugumu un tieksmes veidošanos;
      7. 2.2.7. opioerģiskā (endorfīnerģiskā un enkefalīnerģiskā) sistēma:
        1. 2.2.7.1. CNS ir vairāki opiātu receptori veidi (μ (mju), κ (kappa) un δ (delta)), endorfīnu sistēmai normāli funkcionējot, cilvēkam rodas "iekšēja komforta" sajūta, kas ir CNS stimulācijas un endorfīnu un enkefalīnu eiforizējošs efekts, bet, ja dažādu iemeslu dēļ, ir šīs sistēmas disfunkcija, tad cilvēks to cenšas kompensēt ar vielu lietošanu vai veicot atkarību radošus procesus;
        2. 2.2.7.2. lietojot atkarību izraisošas vielas vai veicot atkarību izraisošus procesus, endorfīnu sistēmas aktivitāte mākslīgi tiek palielināta, un regulāra šīs sistēmas kairinājuma rezultātā rodas tās izsīkums, radot arī monoamīnu sistēmas darbības traucējumus. Veidojas tieksme, distress, trauksme, depresija, baiļu sajūta un disforija;
      8. 2.2.8. holīnerģiskā sistēma – stimulējošs efekts uz CNS.
    1. 2.3. Aplūkojot iepriekš minēto var secināt, ka progresējoši samazinās smadzeņu šūnu spēja nodrošināt dabīgo komforta
  7. sajūtu un spēja nodrošināt adekvātu organisma reakciju uz stresu (jebkuriem iekšējās un ārējās vides kairinājumiem), pakāpeniski, lai justos salīdzinoši "labi", nepieciešama regulāra kādu procesa veikšana, kas mākslīgi rada šo cilvēka iekšējā komforta sajūtu. Veidojas patoloģiska tieksme, kura nosaka cilvēka uzvedību, domāšanu un rīcību. Iepriekš minēto neiroķīmisko procesu laikā, gan arī rezultātā atkarību izraisošo stāvokļu (procesi, uzvedības veidi) kairinājums uzkrājas kā specifiska atmiņa visā asociatīvajā un emocionālajā atmiņas "krātuvē", un šī informācija kļūst par potenciālu "lietošanas" ierosinātāju pat pēc ilgstošas atturēšanās.
    1. 2.4. Slimnieka pieņemšanu, diagnostiku un ārstēšanās plāna izveidošanu veic sertificēts ārsts-narkologs (ārsts-psihiatrs-
  8. narkologs).
    1. 2.5. Uzstādot atkarības diagnozi (azartspēļu atkarība, jauno tehnoloģiju atkarība) jābalstās uz sekojošiem uzskatiem:
      1. 2.5.1. iedzimtība – atkarības veidošanās risks ir lielāks tiem cilvēkiem, kuru vecāki vai vecvecāki ir slimojuši ar kādu no atkarības slimībām, liela nozīme ir arī mātes un augļa veselības stāvoklim grūtniecības periodā, dzemdību norise;
      2. 2.5.2. bērnībā ir gūtas galvas traumas vai bērns nokļuvis psihotraumējošās situācijās;
        1. 2.5.3. atkarību konstatē, ja ir vairāki specifiski sindromi un simptomi:
        2. 2.5.3.1. narkomāniskais sindroms – izmainītas reaktivitātes sindroms (tolerance) un atkarības sindroms (paškontroles zudums, primāra patoloģiska tieksme, patoloģiska tieksme (obsesīva vai kompulsīva), psihiskā atkarība);
        3. 2.5.3.2. komplikācijas – psihiskās (astēnija, psihiskās reaktivitātes izmaiņas, personības degradācija), neiroloģiskās (anoreksija, neirotiski traucējumi, centrālās un perifērās nervu sistēmas simptomi), somatiskās (kardiovaskulāri, gastrointestinālie, uroloģiskie un endokrinoloģiskie traucējumi).
    1. 2.6. Atkarība ir fiziska, psihiska, sociāla un garīga slimība. Tā ir slimība, ko raksturo nespēja kontrolēt atkarību izraisošo procesu
  9. laiku, biežumu un daudzumu:
    1.  
      1. 2.6.1. atkarības esamība no kāda procesa nepieļauj atgriezties pie sociālas vai epizodiskas kontrolētas citu atkarību izraisījušu procesu veikšanas. To nevar kontrolēt tikai ar gribasspēku un raksturu;
      2. 2.6.2. atkarība rada līdzatkarību ģimenē, darba vietā un jebkurā sociālā vidē. Atkarība ir slimība, kas ilgst visu atlikušo cilvēka mūžu;
      3. 2.6.3. atkarības slimības attīstīšanās riskam pakļauti visi cilvēki, nešķirojot vecumu, dzimumu, profesiju, valsti un rasi;
      4. 2.6.4. atkarības veidošanās procesā veidojas noliegums, kas vedina cilvēku domāt un uzvesties, lai neatzītu savu slimību;
      5. 2.6.5. noliegums ir psiholoģiskas aizsardzības forma, kas ļauj cilvēkam turpināt kādu uzvedības formu, neievērojot jau radušās negatīvās sekas un šķietami neredzot to, kas pašam ir nepatīkams. Tā rodas meli un bēgšana no realitātes. Pārsvarā ir trīs pamata nolieguma veidi:
        1. 2.6.5.1. noliedz savu slimību;
        2. 2.6.5.2. nespēj saistīt savas problēmas ar spēlēšanu vai lietošanu;
        3. 2.6.5.3. noliedz terapijas nepieciešamību.
      6. 2.6.6. procesu atkarības veidošanās sastāv no četrām fāzēm:
        1. 2.6.6.1. uzvaru jeb ieguvumu fāze – sāk spēlēt vai lietot, piemēram, datoru arvien biežāk, pieaug likmes vai pavadītais laiks spēlējot azartspēlēs vai lietojot datoru, internetu;
        2. 2.6.6.2. zaudējumu fāze – nevar pārtraukt spēli vai čatošanu, aizņemas naudu, melo, slēpj savu rīcību, tiek ietekmēta ģimenes dzīve un darbs, izmainās personība (nemierīgs, ātri uzbudināms);
        3. 2.6.6.3. depresijas un atspēlēšanās fāze – mēģina atgūt zaudēto jeb "deponēto" naudu, jau nospēlē naudu, kas aizņemta parādu atdošanai, rodas amorāla vai nelegāla rīcība, iedragāta reputācija, atsvešināšanās no ģimenes un draugiem, lietojot datoru realitātes izjūtas zaudēšana un emocionāla atrautība no ārpasaules;
        4. 2.6.6.4. bezpalīdzības un izsīkšanas fāze – domas par pašnāvību, tās mēģinājumi, dziļa depresija, paralēla citu atkarību radošo vielu pastiprināta lietošana, šķiršanās, emocionāls sabrukums, apcietinājums.
  10. 3. Metodes pielietojuma mērķi un sagaidāmie rezultāti

    1. 3.1. Veikt pareizu slimības diagnostiku un sastādīt adekvātu un optimālu ārstēšanas plānu. Informēt pacientu par to, kādas ir
  11. izvēlēto ārstniecības metožu priekšrocības, ierobežojumi, riska faktori, iespējamās komplikācijas un izmaksas.
    1. 3.2. Izmantotās metodes un terapijas plāns nosaka arī šādus aspektus:
      1. 3.2.1. atveseļošanās uzskatāma par visa mūža programmu;
      2. 3.2.2. atveseļošanās uzskatāma par radikālu pacienta dzīvesveida maiņu;
      3. 3.2.3. atveseļošanās mērķis ir spēja atsākt konstruktīvu un pilnvērtīgu dzīvi;
      4. 3.2.4. atveseļošanās kritērijs ir spēja iekļauties ģimenē, savā iepriekšējā vidē un sabiedrībā kopumā.
    2. 3.3. Pareizi plānotas un veiktas atveseļošanās programmas rezultātā sākumā uzlabojās cilvēka fiziskā veselība, tad stabilizējas
  12. psihiskie simptomi, vēlāk, pilnveidojoties un izmantojot speciālistu, kā arī citu atkarīgo psiholoģisko atbalstu, mainās cilvēka personība un sociālais stāvoklis.
  13. 4. Metodes apraksts

    1. 4.1. Azartspēļu un jauno tehnoloģiju atkarības diagnozes noteikšanu veic ārsts-narkologs konsultācijas laikā (skat.
  14. Narkoloģiskā dienesta medicīniskās tehnoloģijas).
    1. 4.2. Lai diagnosticētu šīs atkarības veidus, tiek izmantoti anamnēzes dati un arī speciāli testi atkarības noteikšanai:
      1. 4.2.1. azartspēļu noteikšanai izmanto anonīmo azartspēļu biedrības ASV izstrādātos testus, kas ir paredzēti gan pašiem atkarīgajiem, gan arī viņu piederīgajiem;
      2. 4.2.2. jauno tehnoloģiju atkarības noteikšanai arī izmanto dažādus testa jautājumus, kas uz kuriem jāatbild pašam atkarīgajam un piederīgajiem.
    2. 4.3. Simptomi, kas liecina par atkarības esamību:
      1. 4.3.1. pieaug likmes, aizvien vairāk laika pavada pie spēļu automāta, kazino vai pie datora, tiek vairāk tērēta nauda gan likmēm, gan datora pilnveidošanai;
      2. 4.3.2. meli par pavadīto laiku, jo zūd laika izjūta, un finansēm;
      3. 4.3.3. domās tiek spēlētas kombinācijas un spēļu stratēģijas, emocijas atbilst datorā redzētajam, attiecības, ceļojumi, spēles un sarunas notiek pārsvarā virtuālajā pasaulē;
      4. 4.3.4. fizisks nespēks, injicēti acu baltumi, ēdienreižu izlaišana, miegainība un nomāktība pēc pavadītās nakts spēlējot vai lietojot datoru, personīgās higiēnas neievērošana;
      5. 4.3.5. vainas sajūta par meliem, iztērēto naudu, izklaidi internetā, bet tajā pašā laikā parādu neatdošana un sava darba vai mācību laika tērēšana datorspēlēm vai internetam;
      6. 4.3.6. zaudēta interese par ģimeni, darbu un draugiem;
      7. 4.3.7. veselības traucējumi, kas radušies no parādu piedzinēju fiziskas ietekmēšanas, kā arī datora lietošanas dēļ radušies redzes traucējumi, neiroloģiski traucējumi sakarā ar muguras piespiedu stāvokli, migrēna, miega traucējumi, kā arī seksuāla disfunkcija;
      8. 4.3.8. depresija, domas par pašnāvību, baiļu sajūta, nespēja uzsākt mērķtiecīgu darbību, tiek lietots vienīgi dators;
      9. 4.3.9. atkarību veida kombinācijas vai maiņa;
      10. 4.3.10. līdzīgi kā vielu atkarībām, ir šīs atkarību raksturojošās pazīmes – tolerances kāpums, kontroles zudums un atcelšanas sindroms;
      11. 4.3.11. krimināla uzvedība.
    1. 4.4. Slimības attīstības virziens ir no cilvēka sociāli-psihiskiem un garīgiem traucējumiem līdz ķermeniskiem vai fiziskiem
  15. traucējumiem, tad atveseļošanās notiek pretējā virzienā.
    1. 4.5. Terapija:
      1. 4.5.1. atbilstošo somatoneiroloģisko traucējumu novēršana ar atbilstošo grupu medikamentiem un arī fizikālās terapijas palīdzību (nosūtīšana pie fizioterapeita);
      2. 4.5.2. emocionālo un psihisko traucējumu novēršana ar medikamentu palīdzību:
        1. 4.5.2.1. nootropie medikamenti (Pyracetamum) NS funkciju uzlabošanai i/v vai p/o;
        2. 4.5.2.2. trankvilizatori (Diazepamum, Nitrazepamum) anksiolītiskai, antifobiskai un sedatīvai terapijai i/v, i/m vai p/o;
        3. 4.5.2.3. barbiturskābes atvasinājumi (Phenobarbitalum) sedatīvai terapijai p/o;
        4. 4.5.2.4. antikonvulsanti (Carbamazepinum, Acidum valproicum) kā afektīvo svārstību korektors p/o;
        5. 4.5.2.5. antidepresanti (TCA, SSRI, SNRA, NASSA, u.c.) p/o;
        6. 4.5.2.6. prettieksmes preparāti (Bromcriptinum) p/o;
        7. 4.5.2.7. nozīmētās terapijas efektivitātes izvērtējums un turpmākais rīcības plāns, atbilstoši pacienta veselības stāvoklim vai viņa paša gribai;
      3. 4.5.3. emocionālo un psihisko traucējumu novēršana ar psihoterapijas metodēm:
        1. 4.5.3.1. motivācijas izveidošana atkarīgajam un piederīgo iesaistīšana ārstēšanas procesā;
        2. 4.5.3.2. biheiviorāli-kognitīvā psihoterapijas metode, nepieciešama pacienta domāšanas un attieksmes maiņai pret savu saslimšanu, kā arī uzvedības maiņai;
        3. 4.5.3.3. Minesotas 12 soļu programma (no 18 gadu vecuma);
        4. 4.5.3.4. grupu psihoterapija un ģimenes sistēmas terapija;
        5. 4.5.3.5. anonīmo azartspēlmaņu biedrības (AS) izveidošan;
        6. 4.5.3.4. rehabilitācijas iestādes;
  16. 5. Metodes pielietojuma nodrošināšanai nepieciešamie resursi.

    1. 5.1. Personāls:
      1. 5.1.2. Ārsts narkologs-psihopterapeits (ārsts psihiatrs-narkologs-psihoterapeits) – augstākā medicīniskā izglītība. Narkologa (psihiatra) un psihoterapeita sertifikāts. Valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu. Regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana;
      2. 5.1.3. Medicīnas māsa – medicīnas māsas diploms, narkoloģijas medicīnas māsas sertifikāts un atbilstoši specialitātei apgūta programma narkoloģiskās māsas specialitātē. Valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu. Regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana (semināri, lekcijas, kursi, pieredzes apmaiņas braucieni);
      3. 5.1.4. Psihologs - atbilstoši psihologa specialitātei apgūta augstākā izglītība. Valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu. Kvalifikācijas apgūšana narkoloģijas specialitātē (kā arī psihiatrijā). Regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana;
      4. 5.1.5. Sociālais darbinieks – ar sociālā darbinieka vidējās vai augstākās izglītības apstiprinošu dokumentu. Valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu. Ar zināšanām narkoloģijā (lekcijas, kursi, semināri, pieredzes apmaiņas braucieni). Regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana savā pamatspecialitātē un specializācijā.
    2. 5.2. Darba organizācija notiek saskaņā ar katra darbinieka un speciālista amata aprakstu.
    3. 5.3. Atbilstoša obligātām prasībām ārstniecības iestādēm vai to sruktūrvienībām ambulatorā vai stacionāra nodaļa
  17. narkoloģiskās palīdzības sniegšanai.
  18. Veselības statistikas un
  19. medicīnas tehnoloģiju valsts
  20. aģentūras direktors                                                                                   E. Lavendelis