Tiesu psihiatriskā ekspertīze.

  1. Izvērsts medicīnas tehnoloģijas metodes apraksts
  2. I. Ievads.

  3. 1.Vispārīgie jautājumi
  4. 1.1. Tiesu psihiatriskā ekspertīze (TPE – turpmāk ekspertīze) ir procesuāla darbība, ko veic tiesu psihiatrijas eksperts (turpmāk-
    1. eksperts) pēc procesa virzītāja lēmuma krimināllietas vai civillietas ietvaros.
  5. 1.2. Eksperts ir ārsts, kurš ieguvis LĀB sertifikātus psihiatra specialitātē un tiesu psihiatrijas eksperta apakšspecialitātē un kuram
    1. uzdots veikt ekspertīzi likumā noteiktajā kārtībā.
  6. 1.3. Eksperts darbību veic saskaņā ar LR Satversmi, Krimināllikumu, Kriminālprocesa likumu, Civillikumu un Civilprocesa likumu,
    1. Ārstniecības likumu, u.c. normatīviem aktiem, šo tehnoloģiju un metodēm.
  7. 1.4. Eksperts veic visas izpētes un izmeklējumus, kas ir nepieciešami un pietiekami atzinuma došanai, izņemot tos, kas aizliegti
    1. likumos u.c. normatīvajos aktos.
  8. 1.5. Eksperts ir neatkarīgs ekspertīzes izdarīšanā un atzinuma sagatavošanā. Par sniegtā atzinuma patiesumu eksperts ir atbildīgs
    1. saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.
  9. 1.6. Ekspertam ir pienākums:
  10. 1.6.1. Dot zinātniski pamatotu un objektīvu atzinumu, veicot ekspertīzi pilnā apjomā.
  11. 1.6.2. Atteikties no atzinuma došanas, ja uzdotie jautājumi pārsniedz viņa kompetenci.
  12. 1.6.3. Pildīt visus normatīvos aktos noteiktos pienākumus un ekspertīzes veikšanai izmantot apstiprinātas tehnoloģijas
    1. (metodes).
  13. 1.6.4. Eskpertīzes rezultātā iegūto informāciju sniegt tikai ekspertīzes noteicējam vai viņa pilnvarotai personai.
  14. 1.6.5. Pildot amata pienākumus, veikt darbības, kas neaizskar personas veselību, godu un cieņu un ievērot personas datu
    1. aizsardzību.
  15. 1.6.6. Regulāri paaugstināt savu kvalifikāciju.
  16. 1.7. Ekspertam ir tiesības:
  17. 1.7.1. Pieprasīt un saņemt ekspertīzes izdarīšanai visus nepieciešamos materiālus un informāciju.
  18. 1.7.2. Pēc saskaņošanas ar ekspertīzes noteicēju sniegt atzinumu ne tikai par uzdotajiem jautājumiem, bet arī par citiem
    1. apstākļiem, ko eksperts atklājis pēc savas iniciatīvas savas kompetences ietvaros.
  19. 1.7.3. Vērst ekspertīzes noteicēja uzmanību uz apstākļiem, kas saistīti ar ekspertīzi, tai skaitā uz jautājumu formulēšanu.
  20. 1.7.4. Atteikties no atzinuma došanas, ja iesniegtie materiāli ir nepietiekami atzinuma sniegšanai.
  21. 1.7.5. Veikt tikai tiesu psihiatrisko ekspertīzi.
  22. II. Medicīniskās tehnoloģijas pielietošanas iespējas un nosacījumi.

  23. 2. TPE noteikšanas un veikšanas juridiskie un psihosociālie aspekti.
  24. 2.1. TPE nozīmē gadījumos, kad krimināl- vai civilprocesa ietvaros nepieciešamas speciālas zināšanas tiesu psihiatrijā.
  25. 2.2. Procesa virzītājs nodod eksperta rīcībā ekspertīzei nepieciešamos materiālus, objektus, ekspertējamo personu un formulētus
    1. jautājumus. Procesa virzītājs pēc ekspertīzes pabeigšanas izvērtē eksperta atzinumu (kā vienu no pierādījumiem lietā).
  26. 2.3. TPE Kriminālprocesa ietvaros veic aizdomās turamiem, apsūdzētiem, tiesājamiem, notiesātiem, personām, kurām tiek
    1. noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, cietušajiem, lieciniekiem.
  27. 2.4. Civilprocesa ietvaros veic prasītājam, atbildētājam, personām, kurām tiek lemts jautājums par rīcībspēju vai rīcībnespēju,
    1. personām, kuru sūdzības tiesā tiek skatītas civiltiesiskā kārtā, lieciniekiem.
  28. 2.5.Nozīmējot TPE šaubām par izmeklējamā psihisko veselību jābūt pamatotām ar lietas faktiskiem apstākļiem.
  29. 2.5.1. Uz minēto apstākļu 1.grupu attiecas ziņas, ka izmeklējamā persona jau agrāk saņēmusi psihiatrisko palīdzību ambulatori vai
    1. stacionārā, ka psihisku traucējumu dēļ atzīta par nederīgu karadienestam vai citas lietas ietvaros atzīta par nepieskaitāmu vai rīcības nespējīgu.
  30. 2.5.2. Uz 2.grupu attiecas apstākļi, kas liek šaubīties par izmeklējamās personas psihisko veselību. Proti: ziņas par dīvainu,
    1. neadekvātu uzvedību, kas nereti var liecināt par psihisku saslimšanu. Runa iet par neadekvātu situācijai uzvedību - izteicieniem un rīcību, nemotivēta uzbudinājuma epizodēm utt., vai par tādām psihisko traucējumu izpausmēm, kuru slimīgā rakstura izpratnei nav nepieciešamas zināšanas medicīnā (piem., paroksizmāli stāvokļi). Ziņas par dīvainībām uzvedībā var saturēt procesa dalībnieku liecības, kā arī to personu liecības, kuras lūgušas procesa virzītāju nozīmēt izmeklējamai personai ekspertīzi. Minētās dīvainības subjekta uzvedībā var novērot arī procesa virzītājs.
  31. 2.5.3. Uz 3.apstākļu grupu attiecas pašas izmeklējamās personas paziņojumi par psihiskiem traucējumiem, subjektīvām izjūtām,
    1. redzes un dzirdes halucinācijām, neparastiem pārdzīvojumiem un tml.
  32. 2.5.4. TPE nozīmēšanas faktiskais pamatojums ir dati par iespējamiem psihiskiem traucējumiem attiecīgajam procesa dalībniekam,
    1. TPE juridiski pamato procesa virzītāja lēmums par TPE nozīmēšanu.
  33. III. Metodes apraksts un pielietošanas veidi.

  34. 3. TPE diagnostikas stadijas un metodoloģija.
  35. 3.1. Eksperta secinājumi neaprobežojas tikai ar alternatīvu slimības noteikšanu, prognozi un ārstēšanu (1.etaps). Tam jāsatur arī
    1. atzinums par konstatēto traucējumu nozīmi un lomu attiecīgajā sociāli- tiesiskajā situācijā, jāatbild uz jautājumu par subjekta spēju saprast un vadīt savu rīcību un darbības šai situācijā (2.etaps).
  36. 3.2. Pirmajā etapā eksperts apstiprina vai noraida aizdomas par to, ka subjekta stāvoklis atbilst kādai no medicīnisko kritēriju
    1. pozīcijām, kas attiecas uz likumā formulēto (nepieskaitāmība, rīcības nespēja, spēja piedalīties tiesas procesā un tml.). Pirmā etapa būtība ir psihiskā stāvokļa nozoloģiskais pamatojums un tā atbilstība medicīniskajiem kritērijiem.
  37. 3.3. Otrajā etapā eksperts, pamatojoties uz subjekta psihiskā stāvokļa nozoloģiskām pazīmēm, attiecina tās uz attiecīgās tiesiskās
    1. normas psiholoģiskiem kritērijiem. Likumdošana paredz dažādus šo kritēriju variantus atkarībā no ekspertējamās personas tiesiskā stāvokļa.
  38. 3.4. Nepieskaitāmība nozīmē, ka ekspertējamā persona nespēj saprast vai vadīt savas darbības izmeklējamā situācijā, rīcības
    1. nespēja – saprast savas rīcības nozīmi vai to vadīt. Cietušo personu formulā norādīts uz personas spēju saprast lietai nozīmīgus apstākļus un liecināt par tiem, kā arī saprast ar viņu veikto darbību raksturu un nozīmi un pretoties tām. Abās formulās ir 2 pozīcijas. Viena attiecas uz intelektuālo sfēru (saprast). Otra uz gribas sfēru (vadīt). Abas šīs pozīcijas un to nozīme ir universālas visiem ekspertīžu gadījumiem.
  39. 3.5. TPE diagnostikas shēma.
  40. 4. Objektīvās informācijas iegūšanas un analīzes metode.
  41. 4.1. Ekspertīzes objekts ir fiziska persona, šīs personas medicīniskā dokumentācija, krimināllietas vai civillietas materiāli.
  42. 4.2. Objektīvās ziņas par ekspertējamo personu ir raksturojumi (raksturojošas) ziņas, medicīniskās ziņas- iekšējie atzinumi
    1. attiecīgās lietas ietvaros, ģimenes ārsta ambulatorā med.karte, psihiatriskās ambulatorās iestādes med.karte, stacionāra pacienta med.karte, izziņas un izraksts no medicīniskām kartēm vai atzinumiem. Materiālu nepietiekamība nozīmē nevis to skaitlisko izteiksmi, bet informācijas daudzumu, ko tie satur.
  43. 4.3. Jebkurā gadījumā eksperta pienākums ir izstudēt visus ekspertīzes objektus.
  44. 4.4. Objektīvā anamnēze tiek ievākta iepazīstoties ar krimināllietu vai civillietu un medicīnisko dokumentāciju. Anamnēzē
    1. atspoguļojas šādas ziņas:
  45. 4.4.1. Par nelabvēlīgu iedzimtību.
  46. 4.4.2. Par ekspertējamās personas attīstības īpatnībām, raksturu, ģimenes un sociālo stāvokli, ekzogēniem faktoriem,
    1. psihotraumām, reaģēšanas veidu sadzīviskās situācijās.
  47. 4.4.3. Par psihiskā stāvokļa un uzvedības īpatnībām pētāmajā juridiskā situācijā.
  48. 4.4.4. Aizdomās turamajiem, apsūdzētajiem: studējot un analizējot ekspertējamās personas liecības, to dinamiku izmeklēšanas
    1. periodā un tiesas procesa laikā, objektīvos materiālus, kriminālās situācijas liecinieku liecības.
  49. 4.4.5. Cietušajiem - studējot un analizējot cietušās personas liecības, apsūdzētā un kriminālās situācijas liecinieku liecības.
  50. 4.4.6. Lieciniekiem - viņu liecību izpēte un analīze.
  51. 4.4.7. Prasības pieteicējiem un atbildētājiem - prasības pieteikuma izpēte un analīze. Lūgumu, pieteikumu un liecību analīze, kas
    1. dots tiesas sēdes laikā.
  52. 4.4.8. Ziņas par psihiskiem traucējumiem, slimību anamnēze tiek iegūta studējot un analizējot medicīnisko dokumentāciju.
  53. 5. Klīniskās izmeklēšanas metode.
  54. 5.1. Ekspertējamās personas izmeklēšanas laikā eksperts ievāc anamnēzi, nosaka viņas psihisko stāvokli atklājot psihiskus
    1. traucējumus.
  55. 5.2. Veicot ekspertīzi klīniskās izmeklēšanas metode uzskatāma par prevalējošo. Noteicošā loma tajā ir iztaujāšanai (klīniskā
    1. intervija), ar kuras palīdzību tiek iegūta subjektīvā anamnēze, konstatēti klīniskie fakti, kas nosaka un pamato ekspertējamās personas psihisko stāvokli. Neskatoties uz individuālu un radošu pieeju, eksperta uzdevums ir ievērot pamatprincipus atbilstoši profesionalitātei un ētikas prasībām.
  56. 5.3. Klīniskajai intervijai jānotiek, cik vien iespējams, nepiespiestības un uzticēšanās gaisotnē, maksimāli cenšoties izvairīties no
    1. iejaukšanās no malas un citiem uzmanību traucējošiem faktoriem, kas varētu radīt sasteigtības un nevērības iespaidu.
  57. 5.4. Sarunas laikā ekspertam jāizvairās no savas personiskās pozīcijas demonstrēšanas. Nav pieļaujami vērtējoši un komentējoši
    1. izteicieni, moralizējošas un pamācošas replikas, kā arī nevajadzīgi un netaktiski jautājumi. Vajadzīgo kontaktu ietekmē arī intelektuālā pārākuma demonstrēšanas, augstprātības, savas autoritātes un varas akcentēšana, ironizēšana no vienas un aizkaitināmība, nepacietība un nepamatota familiaritāte – no otras.
  58. 5.5. Sarunas sākumā ieteicams uzdot vispārējas dabas jautājumus, pakāpeniski pārejot pie konkrētiem, tādejādi rosinot
    1. ekspertējamo personu runāt brīvi un nepiespiesti. Sākumā ieteicams stāstītāju uzmanīgi un delikāti virzīt vajadzīgā gultnē (pasīvās intervijas etaps) un tikai vēlāk iztaujāt sīki un detalizēti (aktīvās intervijas etaps). Sarunu vēlams virzīt no vienkāršām un neitrālām tēmām uz sarežģītām un emocionāli nozīmīgām.
  59. 5.6. Uzdotajiem jautājumiem jābūt iespējami īsiem, vienkāršiem, ekspertējamai personai saprotamiem. Respektīvi, tiem jāsatur
    1. viena doma. Lai jautājumi būtu pieejamāki, to leksikai jāatbilst ekspertējamās personas valodas praksei, kas savukārt atkarīga no viņas vārdu krājuma, izglītības, kā arī kulturāliem, valodas un etniskajiem faktoriem.
  60. 5.7. Bez vajadzības nav jāpārtrauc ekspertējamās personas stāstījums, tādēļ nereti ekspertam nākas pieskaņoties ekspertējamā
    1. psihisko procesu darbības tempam. Jārosina personu paskaidrot savus klīnikai nozīmīgus izteicienus, piedāvājot ilustrēt tos ar konkrētiem piemēriem, precīzāk raksturot minētās izjūtas, citiem vārdiem, analoģijām, tēlainiem salīdzinājumiem, kas ļautu precizēt psihopatoloģisko pārdzīvojumu formu.
  61. 5.8. Ekspertam nav pieļaujams izmantot suģestējošus jautājumus – tādus, kas jau satur noteiktu informāciju, nosaka atbildes
    1. virzienu, apstiprinājumu vai noliegumu. Šādi jautājumi slēpj sevī zināmu risku un attaisnojami vienīgi īpašu mērķu sasniegšanai (piem., nosakot personas ietekmējamības pakāpi, gatavību atsaukties uz psihopatoloģiski nozīmīgiem jautājumiem eventuāli simulējošu ekspertējamo personu).
  62. 5.9. Anamnēze tiek vākta virzienā no pagātnes uz tagadni. Dažkārt, piemēram murgu gadījumā, intervijas kārtība var būt
    1. pretēja.
  63. 5.10. Anamnestiskās iztaujāšanas shēma nozīmē hronoloģiskā secībā iegūt ziņas par ekspertējamās personas dzīves notikumiem
    1. no dzimšanas brīža līdz ekspertīzes brīdim, un ietver ģimenes, darba, seksuālo, laulību, sociālo (tai skaitā – kriminālo) anamnēzi un slimību anamnēzi.
  64. 5.11. Intervijai jābūt virzītai uz sekojošām konstatācijām:
  65. 5.11.1. Psihiskie traucējumi, to ilgums, attīstība vai redukcija un to nozīme ekspertējamās personas dzīvē dažādas jomās.
  66. 5.11.2. Premorbīdās personības īpatnības un notikušās rakstura izmaiņas pa slimības laiku.
  67. 5.11.3. Adaptācijas spējas un reaģēšanas veidi dažādās dzīves situācijās, tai skaitā psihotraumatiskās.
  68. 5.11.4. Pārciestās somatiskās slimības un citi ekzogēni kaitējumi (galvas traumas, psihoaktīvo vielu lietošana) un to ietekme uz
    1. psihisko stāvokli.
  69. 5.11.5. Kritisko vecuma periodu, novirzes īpatnības (pubertāte, involūcija).
  70. 5.11.6. Psihotropo preparātu lietošana un to panesamība.
  71. 5.11.7. Juridiskās situācijas izpēte.
  72. 5.12. Aizdomās turamā, apsūdzētā un tiesājamā persona tiek iztaujāta par inkriminētā nodarījuma apstākļiem, viņas uzvedību un
    1. psihisko stāvokli nodarījuma laikā un pēc tam līdz ekspertīzei.
  73. 5.13. Cietušos un lieciniekus iztaujā par kriminālās situācijas apstākļiem, viņu psihisko stāvokli un uzvedību šai periodā un vēlāk līdz
    1. ekspertīzei.
  74. 5.14. Prasības pieteicējus un atbildētājus iztaujā par civiltiesiskā darījuma apstākļiem un viņu psihisko stāvokli šai periodā.
  75. 5.15. Ekspertējamās personas psihisko stāvokli vērtē iztaujājot, ievācot subjektīvo anamnēzi un novērojot.
  76. 5.16. Intervijas laikā uzmanība pievēršama ekspertējamās personas ārējam izskatam, mīmikai, motorikai, valodai, izturēšanās
    1. manierēm.
  77. 5.17. Sarunas laikā ar ekspertējamo personu nosaka:
  78. 5.17.1. Apziņu – orientāciju apkārtējā situācijā, laikā, savā personā un ekspertīzes mērķu izpratni.
  79. 5.17.2. Domāšanas, atmiņas, intelekta, emociju un gribas sfēras, uzmanības, garastāvokļa īpatnības un traucējumus.
  80. 5.17.3. Ekspertējamās personas attieksmi pret agrāk pārciestiem psihiskiem traucējumiem.
  81. 5.17.4. Psihotiskos traucējumus izmeklēšanas brīdī.
  82. 5.17.5. Ekspertējamās personas attieksmi pret juridisko situāciju.
  83. 5.18. Psihisko stāvokli eksperts ataino aprakstoši. Nav ieteicams izmantot psihiatrijas terminoloģiju. Ja ekspertējamā persona lieto
    1. vārdus un izteicienus, kuri tieši raksturo viņas stāvokli un pārdzīvojumus, tad tie atainojami kā tiešā runa.
  84. 5.19. Klīnisko psihiatrisko izmeklēšanu pieļauts papildināt ar ekspertējamās personas vēstulēm, dienasgrāmatām, slimīgo
    1. pārdzīvojumu aprakstiem, radošās darbības veidiem, kā arī ziņām no medicīniskā personāla novērojumu žurnāliem.
  85. 5.20. Ja novēro īslaicīgus apziņas traucējumus, lai precizētu patoloģijas raksturu (ģībonis, epileptiska, histēriska lēkme u.c.),
    1. jāapraksta to ilgums, ārējās izpausmes.
  86. 5.21. Klīnisko izmeklēšanu noslēdz konstatēto fenomenu sistematizācija, to psihopatoloģiskā kvalifikācija, to saskaņošana ar
    1. sindromoloģiskās un nozoloģiskās diagnostikas vispārpieņemtajiem kritērijiem un ekspertu atzinuma došana atkarībā no konkrētās juridiski nozīmīgās situācijas.
  87. 5.22. Klīniskie argumenti uzskatāmi par vadošiem iegūto ziņu interpretācijai. No fenomenoloģiskā apraksta eksperts virzās uz
    1. nozogrāfisku verifikāciju un funkcionālo diagnozi. Neskatoties uz intuitīvo iespaidu nozīmi, eksperts savā diagnostikā balstās vienīgi uz reāliem klīniskiem faktiem.
  88. 6. Papildus izmeklējumi.
  89. 6.1.Ekspertējamās personas somatisko un neiroloģisko apskati sākumā veic pats eksperts.
  90. 6.2. Ķermeņa vispārējā apskatē svarīgi konstatēt:
  91. 6.2.1. Traumu sekas, tai skaitā galvas matainā daļā, pašsakropļojumus, tetovējumus;
  92. 6.2.2. Injekciju pēdas;
  93. 6.2.3. Rētas mutes gļotādā, mēlē.
  94. 6.3. Somatiskais stāvoklis vērtējams vadoties no sūdzībām un slimībām anamnēzē. Ja tādas ir, tad veic:
  95. 6.3.1. Elpošanas orgānu perkusiju un auskultāciju.
  96. 6.3.2. Sirds – asinsvadu auskultāciju un perkusiju, arteriālā asins spiediena mērīšanu, pulsa skaitīšanu.
  97. 6.3.3. Gremošanas orgānu izmeklēšanu (palpācija).
  98. 6.4. Izmeklējot neiroloģiski, tiek noteikti:
  99. 6.4.1. Kraniālo nervu funkcijas traucējumi.
  100. 6.4.2. Refleksi un to izmaiņas.
  101. 6.4.3. Ekstrapiramidālie traucējumi.
  102. 6.4.4. Smadzenīšu patoloģija un kustību koordinācijas traucējumi.
  103. 6.4.5. Jušanas traucējumi.
  104. 6.4.6.Veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi.
  105. 6.5. Ja neiroloģiskās diagnozes precizēšanai nepieciešami papildus paraklīniskie izmeklējumi, tad tos ordinē. Tie var būt eho- un
    1. elektroencefalogrāfija, reoencefalogrāfija, okulista konsultācija, datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse u.c. Šo izmeklējumu rezultāti tiek izmantoti neiroloģiskās patoloģijas analīzei.
  106. 6.6. Ja ir pamats domāt, ka psihiskie traucējumi ir saistībā ar somatisku vai neiroloģisku patoloģiju, nepieciešams pieaicināt
    1. attiecīgo medicīnas nozaru konsultantus.
  107. 6.7. Eksperimentāli psiholoģiskā (psihodiagnostiskā) pārbaude (EPP), ja ekspertam tā ir nepieciešama, tiek veikta ambulatorās
    1. tiesu psihiatriskās ekspertīzes nodaļā un stacionārās tiesu psihiatriskās ekspertīzes nodaļā.
  108. 6.8. Eksperimentāli psiholoģiskā pārbaude tiesu psihiatriskās ekspertīzes ietvaros sniedz ekspertam informāciju par psihisko
    1. procesu struktūru un īpatnībām, individuāli psiholoģiskām īpašībām. Tas var palīdzēt precizēt diagnozi un atbildēt uz ekspertam uzdotajiem jautājumiem.
  109. 7. Ekspertīzes atzinuma sniegšanas metode.
  110. 7.1. Tiesu psihiatriskās ekspertīzes noslēguma etapā eksperts dod procesa virzītājam atzinumu rakstiskā veidā.
  111. 7.2. Ekspertīzes atzinumā saskaņā ar procesuālo likumdošanu tiek atspoguļots ekspertīzes pamatojums ekspertīzes veikšanas
    1. apstākļi, ekspertiem uzdotie jautājumi, veiktie izmeklējumi, objektīvā informācija, klīniskās izmeklēšanas dati, eksperta secinājumi un atbildes uz jautājumiem.
  112. 7.3. Atzinumu sniedz saskaņā ar medicīnas zinātnes atziņām un LR Satversmi, Krimināllikumu, Kriminālprocesa likumu, Civillikumu
    1. un Civilprocesa likumu, Ārstniecības likumu un citos normatīvos aktos noteiktajām normām.
  113. 7.4. Eksperta secinājumi pamatojas uz atzinuma aprakstošās daļas informāciju, atspoguļo ekspertējamās personas psihisko
    1. stāvokli un kvalificē to.
  114. 7.5. Atzinumam ir šādas daļas:
  115. 7.5.1.Ievads (formālā, informējošā daļa). Sākumā norāda ekspertu iestādes nosaukumu, ekspertīzes veikšanas vietu un laiku,
    1. atzinuma kārtas numuru. Tālāk ekspertējamās personas vārdu un uzvārdu, personas kodu, dzimšanas gadu, datumu un vietu, dzīves vietu, kā arī apsūdzētajām, aizdomās turētajām vai tiesājamajām personām - attiecīgos Krimināllikuma pantus un to saturu, bet lieciniekiem vai cietušajiem un personām civillietās - ierosinātās lietas būtību, ekspertīzes juridisko pamatojumu, tās krimināllietas vai civillietas numuru, kurā atzinums tiek sniegts un datus par to, kas, kad un kāpēc ir pieprasījis ekspertīzi, iestādes vadītāja rīkojumu uz kā pamata ekspertīze deleģēta konkrētam ekspertam, norāda eksperta (u) vārdu un uzvārdu, sertificēto specialitāti, ekspertam uzdotos jautājumus, ekspertīzē izmantotās metodikas (tehnoloģijas). Ievada beigās atzīmē, ka eksperti ir informēti par atbildību saskaņā ar Krimināllikumu par apzināti nepatiesa atzinuma sniegšanu, par nepamatotu atteikšanos dot atzinumu un par iepriekšējās izmeklēšanas vai izziņas datu izpaušanu, kā arī to, ka viņiem ir zināmi eksperta tiesības un pienākumi, ko apliecinājuši ar parakstu. Tālāk uzskaita ekspertīzē izmantotos materiālus (objektīvās informācijas avotus).
  116. 7.5.2. Ziņas par ekspertējamās personas dzīvi un pārciestajām slimībām: Šī atzinuma daļa ir secīgi, loģiski un saprotami uzrakstīta
    1. anamnēze (anamnēze - slimnieka vai viņa tuvinieku stāstījums par dzīves apstākļiem pirms saslimšanas un par slimības attīstības vēsturi) par ekspertējamās personas svarīgākajiem dzīves notikumiem, iedzimtību, pārciestajām slimībām, to izpausmēm un norisi, kā arī pašreizējo psihiskās veselības stāvokli. Atzinumā apraksta ģimenes anamnēzi. Ģimenes anamnēzē apraksta iedzimtības datus, pārmantojamības datus un vidi, kurā ekspertējamā persona uzaugusi, attiecības ģimenē, sniedz iespējamās norādes uz ekspertējamās personas psihisko slimību predispozīciju (predispozīcija - uzņēmība pret kādu slimību), kā arī datus par vecākiem, brāļiem, māsām un citiem tuviem radiniekiem. Zīdaiņa vecuma un bērnības aprakstā atzīmē agrīnās attīstības traucējumus, ja tādi ir bijuši, raksturo uzvedību un emocijas šajā laikposmā. Izglītošanās aprakstā atzīmē ziņas par skolas gaitu sākumu, skolas apmeklēšanu, skološanās ilgumu, skolas beigšanas vecumu, iegūto izglītību, kā arī visas problēmas, ja tādas ir bijušas, mācību apguvē, attiecībās ar skolasbiedriem un skolotājiem. Ja ekspertējamajai personai ir akadēmiskā izglītība, norāda profesiju, kā arī valsti un mācību iestādi, kurā tā iegūta. Ja ekspertējamajai personai ir arodizglītība, norāda arodu un vecumu, kurā uzsāktas darba gaitas, kā arī darbavietas, un apraksta ekspertējamās personas attiecības ar darba devējiem un darbabiedriem. Ekspertējamās personas ģimenes dzīves aprakstā atzīmē, vai ir bijušas problēmas ģimenes veidošanā, kādi ir kopdzīves partneri, kopdzīves laiks, seksuālās attiecības: īss partneru raksturojums (ja partneriem bijuši psihiski traucējumi, norāda to raksturu), bērnu skaits ģimenē, viņu vecums, ekspertējamās personas attiecības ar bērniem (ja ekspertējamā persona ir sieviete, norāda, vai grūtniecība un dzemdības bijušas normālas, vai grūtniecības laikā nav bijuši psihiski traucējumi). Ekspertējamās personas slimību aprakstā norāda vispārējos medicīniskos datus un īpaši atzīmē psihiskās saslimšanas vai traucējumus un centrālās nervu sistēmas saslimšanas, galvas traumas, kā arī ar alkohola, medikamentu vai narkotiku lietošanu saistītās problēmas. Ja ekspertējamās personas nodarījums veikts alkohola reibumā, noskaidro un apraksta alkohola lietošanas daudzumu, veidu, biežumu, atkarības simptomus un alkohola lietošanas komplikācijas (paģiru stāvokļi, epileptiskas lēkmes, psihozes). Ja ir zināms, ka ekspertējamā persona lieto medikamentus vai narkotiskas vielas, noskaidro, kādi līdzekļi, kādā nolūkā, kādās devās, kādā veidā tiek lietoti un kāda ir atkarība no tiem. Ja ekspertējamā persona ir ārstējusies vai konsultējusies ar psihiatriem, kā arī bijusi citādi saistīta ar psihiatriskajām ārstniecības iestādēm, detalizēti apraksta traucējumu vai saslimšanas raksturu, pirmos simptomus, to attīstību, norisi, stacionāro un ambulatoro ārstēšanos. Atzīmē, kuros stacionāros un kad ekspertējamā persona ir ārstējusies, diagnozi, saņemto palīdzību un ārstēšanu, veiktos izmeklējumus un to rezultātus, vai ekspertējamā persona turpinājusi ārstēšanos ambulatori, vai saslimšana mainījusi ekspertējamās personas dzīvi, sociālo stāvokli, profesionālo darbību, vai ir bijusi invaliditāte. Par visiem atzinuma datiem norāda uzziņas avotu: ekspertējamā persona, tās radinieki, lietas materiāli, no kuriem ziņas iegūtas, medicīniskā dokumentācija vai citi ekspertu rīcībā nodotie materiāli. Precīzi atzīmē medicīniskās dokumentācijas izsniedzēju iestādi vai privāti praktizējošā ārsta uzvārdu un kabineta adresi, medicīniskā dokumenta numuru, lietas materiālu dokumenta nosaukumu un lappusi. Sociālpsihiatriskajā anamnēzē apraksta ekspertējamās personas intereses darbā un brīvajā laikā, attiecības ar draugiem, vai ekspertējamā persona ir ieceļotājs Latvijā, sociālo stāvokli, vai ekspertējamajai personai ir bijusi saskare ar tiesībsargāšanas iestādēm, sodāmība, attiecības ar karadienestu. Ja ekspertējamā persona ir aizdomās turamais, apsūdzētais vai tiesājamais, šajā atzinuma daļā apraksta tās prettiesisko rīcību vai noziegumu, kā arī uzvedību tā izdarīšanas laikā, obligāti atzīmē uzziņas avotus (lietas materiālu lappuses, liecinieku uzvārdi un citi uzziņas avoti).
  117. 7.5.3. Apraksta izdarītos papildizmeklējumus un konsultantu secinājumus.
  118. 7.5.4. Apraksta ekspertējamās personas vispārējo somatisko, neiroloģisko un psihisko stāvokli (izskats, augums un miesas
    1. uzbūve, invaliditātes pazīmes), apģērbu, īpaši, ja tas ir neparasts, kā arī atzīmē, vai izskats atbilst vecumam. Konstatē pārmaiņas sejas krāsā, trīci, injekciju pēdas. Apraksta somatiskus traucējumus un slimības. Atspoguļo centrālās nervu sistēmas (CNS) stāvokli, bojājuma simptomus, izteiktas funkcionālas novirzes un apraksta to simptomus. Atzinumā apraksta visus svarīgākos datus, kas nosaka ekspertējamās personas psihisko stāvokli. Aprakstā var lietot vispārzināmus svešvārdus, bet iespēju robežās jāizmanto latviski termini. Nelieto speciālo medicīnas terminoloģiju, simptomus nosauc aprakstoši. Aprakstā ietver šādus jautājumus: ekspertējamās personas izturēšanās, apziņas stāvoklis (skaidra vai ar traucējumiem), spēja orientēties (apzināt sevi) laikā, vietā, savā personā, ekspertējamās personas izpratne par situāciju, kontaktēšanās iespējas ar ekspertējamo personu, uzmanība un koncentrēšanās spējas; ekspertējamās personas runa, tās saturs, forma, runas struktūra, saprotamība, tematu maiņa, runas ātrums, izrunas traucējumi, stostīšanās, disfāzija (pazemināta spēja saprast runāto un grūtības izteikties), dizartrija (runas traucējumi), - šos jautājumus apraksta pēc iespējas precīzi; ekspertējamās personas garastāvoklis (neitrāls, pacilāts, nomākts), domas par nākotnes izredzēm, pašreizējo situāciju, ekspertējamās personas domas par to, vai tās izturēšanās saskan ar garastāvokļa vērtējumu, vai izturēšanās ir adekvāta garastāvoklim; ekspertējamās personas domu gaita un saturs, domāšanas traucējumi: domu novirzīšanās, koncentrēšanās grūtības, domu kavēšana, uzspiestas domas, citi domāšanas traucējumi, slimīgas (murgu) idejas; ekspertējamās personas uztveres (sapratnes, apjēgšanas) traucējumi: ilūzijas, senestopātijas, psihosensorie traucējumi, slimīgas fantāzijas un halucinācijas. Visus minētos traucējumus pēc iespējas nosauc aprakstoši, nelietojot speciālos terminus un pēc iespējas lietojot ekspertējamās personas stāstījumā izmantotos vārdus un izteicienus. Ekspertējamās personas atmiņas un intelektuālo spēju aprakstā ietver šādus jautājumus: atmiņas traucējumi un spriešanas spējas; zināšanu un prasmju izmantošana praktiskajā dzīvē; intelekta traucējumi un to izteiktības pakāpe; psihometrisko testu rezultāti. Aprakstu beidz ar ekspertējamās personas pašvērtējumu - ieskatu par savu rīcību, par situāciju, savu problēmu izskaidrojumu.
  119. 7.5.5. Atzinuma pamatojums. Šajā atzinuma daļā analizē ekspertējamās personas anamnēzes datus, iegūto objektīvo informāciju,
    1. psihisko stāvokli nodarījuma laikā, civiltiesiskā akta laikā, ekspertīzes laikā un kvalificējot tos, savieto nozoloģisko diagnozi ar juridiskā kritērija pozīcijām un formulē eksperta atzinumu.
  120. 7.5.6. Apraksts nevar būt trafarets, jo katrs gadījums ir individuāli argumentējams.
  121. 7.5.7. Atzinuma nobeigumā tiek sniegtas atbildes uz ekspertam uzdotajiem jautājumiem.
  122. 7.5.8. Par aizdomās turamajām, apsūdzētajām, tiesājamām personām atbildēs iekļauj medicīnisko kritēriju un ekspertējamās
    1. personas spēju delikta laikā saprast vai vadīt savu rīcību. Eksperts var dot rekomendāciju tiesai par personas atzīšanu par pieskaitāmu, ierobežoti pieskaitāmu vai nepieskaitāmu. No pēdējās gan būtu vēlams atturēties atstājot to tiesas ziņā.
  123. 7.5.9. Par lieciniekiem un cietušajiem atbild par viņu spējām pareizi uztvert lietai nozīmīgus apstākļus, uztvert, saprast, atcerēties
    1. un liecināt.
  124. 7.5.10. Par prasītājiem un atbildētājiem atbild par viņu spējām pareizi uztvert, saprast, atcerēties lietai nozīmīgus apstākļus un
    1. pareizi tos atspoguļot.
  125. 7.5.11. Par personām, kuru lietas saistītas ar rīcības spēju noteikšanu atbild par viņu spējām vadīt savu rīcību un saprast tās
    1. nozīmi.
  126. 7.5.12. Par notiesātajām personām atbild vai ekspertējamā persona soda izciešanas laikā nav saslimusi ar psihisku slimību vai
    1. psihiskiem traucējumiem, kuri liedz viņai iespēju turpināt soda izciešanu soda izciešanas vietās.
  127. 7.5.13. Ja pamatotu apstākļu dēļ nav iespējams atbildēt uz jautājumiem vai nepieciešama papildu izmeklēšana, tas motivēti
    1. jānorāda atzinumā.
  128. 7.5.14. Atzinumu paraksta eksperts, vai ekspertu komisija (ja to noteicis procesa virzītājs vai iestādes vadītājs).
  129. 7.5.15. Atzinumu apstiprina ar iestādes zīmogu.
  130. III. Medicīniskās tehnoloģijas nodrošināšanai nepieciešamie resursi

  131. 1. Ārsts, kurš ieguvis LĀB sertifikātus psihiatra specialitātē un tiesu psihiatrijas eksperta apakšspecialitātē un kuram uzdots veikt
    1. ekspertīzi likumā noteiktajā kārtībā.
  132. 2. Ārsts konsultants. Sertificēts sniedzamajai konsultācijai atbilstošā specialitātē.
  133. 3. Vecākā medicīnas māsa (sekretāre).
  134. 4. Datorspeciālists (sekretrāre).
  135. 5. TPE realizēšanai nepieciešamās telpas:
  136. 5.1. Psihiatriskā stacionāra vai psihiatriskās stacionārās nodaļas telpas un inventārs.
  137. 5.2. Psihiatriskās ambulatorās nodaļas telpas un inventārs vai psihiatra kabineta inventārs.
  138. 6. Dators.
  139. 05-010