Kognitīvi biheiviorālā psihoterapija pedofīlijas un seksuālo noziegumu riska novēršanai un ārstēšanai

Ievietots: 31.08.2015.

Izvērsts medicīniskās tehnoloģijas metodes apraksts

Kognitīvi biheiviorālā psihoterapija pedofīlijas un seksuālo noziegumu riska novēršanai un ārstēšanai

 

I Vispārējie jautājumi

Medicīnas tehnoloģija „Kognitīvi biheiviorālā psihoterapija pedofīlijas un seksuālo noziegumu riska novēršanai un ārstēšanai” (turpmāk – MT) ir psihoterapijas metode ar kuru tiek ārstēti potenciālie seksuālie pārkāpēji un noziegumu jau veikušie seksuālie pārkāpēji, lai novērstu noziegumu vai samazinātu recidīvu skaitu.

Kognitīvi biheiviorālā terapija cilvēkam palīdz atrisināt specifiskas problēmas, izmantojot biheiviorisma, sociālās mācības teorijas, uzvedības terapijas, uz uzdevumu vērstas ārstēšanas un kognitīvi orientētas teorijas uzskatus un metodes. Kognitīvi biheiviorālā terapija vērsta uz to, lai varētu pazīt deformētas, sagrozītas domā­šanas un disfunk­cionālas izturēšanās modeļus. Ar sistemātiskām pārrunām, ap­spriešanu un rūpīgi strukturētu biheiviorālu uzdevumu pacientam palīdz novērtēt un modificēt gan viņa kļūdainās domas, gan disfunkcionālo uzvedību. Problēmas formu­lējums tiek pārbaudīts ar mājasdarbiem un, ja ne­pie­ciešams, terapijas seansos tas tiek mainīts. MT svarīgākais uzdevums ir novērst potenciālo seksuālo varmācību pret bērniem un arī pieaugušajiem un  mazināt recidīvu biežumu personām, kas seksuālos pārkāpumus jau izdarījuši.

Potenciālie seksuālie pārkāpēji ir tie, kas sajutuši impulsus vai uzmācīgas domas par aizliegtām seksuālām darbībām, bet vēl nav ķērušies pie konkrētām darbībām. Tādi var būt cilvēki ar pedofīlām fantāzijām skaidrā vai alkohola reibuma laikā, cilvēki ar tieksmi uz incestu (fantāzijās vai jau sākuši funkcionēt uz atļauto/neatļauto seksuālo darbību robežas), interneta pedofīli (izmanto kā erotisko stimulāciju interneta attēlus ar atkailinātiem bērniem un/vai sūta nepiedienīgus seksa piedāvājumus, tajā skaitā, virtuālā seksa piedāvājumus un darbības). Pētījumi rāda, ka šādām personām ir paaugstināts potenciāls agrāk vai vēlāk pāriet pie konkrētām seksuālām darbībām, vai arī veidot internetā pieprasījumu pēc jaunām atkailinātu bērnu bildēm, kuras, savukārt, realizēs citi cilvēki, iesaistot konkrētus bērnus.

 

MT iespējamie ieguvumi

  • Sevis saprašanas (refleksijas) spēju palielināšana (savu emociju atšķiršana un disfunkcionālo domāšanas stereotipu saprašana).
  • Recidīvu novēršana.
  • Spēja izsekot uzvedības un emociju cēloņsakarības.
  • Dusmu savaldīšanas iemaņu iegūšana.
  • Pašpārliecības iemaņu apgūšana vai visvarenības sajūtas samazināšana, iegūstot reālistiskāku priekšstatu par sevi.
  • Empātijas padziļināšana.
  • Prosociālas iepazīšanās iemaņas. Runāšanas iemaņas.
  • Spēja veidot ilgstošas, harmoniskas, uz cieņu un uzticību balstītas attiecības ar partneri (sapratne, kas tām vajadzīgs un iemaņu apgūšana). Maiguma un atzinības paušanas iemaņas.
  • Vecāku iemaņu apguve (empātija pret bērniem, vecāku maiguma iemaņas, spēja atdalīt agresivitāti no stingrības, sapratne par vajadzību lasīt bērnu audzināšanas literatūru).
  • Sociālo iemaņu un komunikācijas iemaņu padziļināšana, intimitātes spēju veidošana.
  • Atkarību un psihisko traucējumu ārstēšana.
  • Iemaņu apgūšana gūt dzīves baudas prosociālā veidā.
  • Iekšējā miera, garīguma izkopšana, pretrunas likvidēšana ar savu reliģiju.

 

MT mērķi

  • Motivēt pacientu sadarbībai.
  • Noteikt pacienta grūtības un attīstības uzdevumus (diagnostika).
  • Palīdzēt atbrīvoties no vecajiem disfunkcionālajiem pieņēmumiem.
  • Palīdzēt atrast jaunus adekvātākus dzīves un brīvā laika pavadīšanas mērķus.
  • Stimulēt pacientu risināt veselības problēmas (galvas traumu sekas, seksuālās disfunkcijas, psihiskos traucējumus, atkarības).

 

II MT pielietošanas nosacījumi un apstākļi

MT indikācijas: pedofīlija, incestofīlija, pedofīlas fantāzijas bez reālas darbības, interneta pedofīlija (masturbācija pie atkailinātiem bērnu attēliem, nepiedienīgi piedāvājumi internetā), seksuālas varmācības tieksmes, darbības vai fantāzijas, izvarošana.

MT kontrindikācija ir pacienta stāvoklis, kas neļauj tam saprast psihoterapeitiskajā sesijā notiekošo (psihoze, intoksikācija, mānija, veģetatīva depresija).

MT brīdinājumi: psihoterapijas gaitā iespējams nepatīkamu emociju kāpinājums, kuru pacients var uztvert kā stāvokļa pasliktināšanos vai terapijas neefektivitāti. Pacients ir jāinformē par šādu iespēju un tādos gadījumos jāizanalizē nepatīkamo emociju iemesli. Pati par sevi negatīvu emociju reakcija nav uzskatāma par stāvokļa pasliktinājumu.

Kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas procesā nav novērojami nekādi nevēlami blakus efekti.

 

III MT metode

Psihoterapeitiskais kontrakts

  • Problēmas prezentācija pacientam.
  • Motivējoša saruna.
  • Vienošanās un terapeitiskās alianses izveidošana: pacienta piekrišana sadarboties un probācijas darbinieka atzīšana par palīgu savam pārveides procesam.

Psihoterapija var būt individuāla vai grupās līdz 12 cilvēkiem.

Procedūras apraksts

Sākuma stadija

Terapeitiskās intervēšanas process

  • Pacienta stāstījuma iedrošinājums. (Par ko vēlas stāstīt pats? Par ko tas liecina?)
  • Pagātnes pārkāpuma shēmas izkristalizēšana. (Piemēram, pedofilijas traucējuma pacients saka: „Tas bija negadījums. Vienā brīdī mēs dauzījāmies, bet nākamajā minūtē mans penis jau bija izkritis no pidžamas”. Šai gadījumā lūdz izstāstīt detaļas, kas notika tālāk; kā pieņēma lēmumus novest darbības līdz seksuālajām darbībām; ko padomāja par sekām, par ietekmi uz bērnu? Tāpat izpēta, kā nonāca kontaktā ar šo bērnu, kā sāka spēlēties, utt.).
  • Iedziļināšanās detaļās (iztaujāšana) par laika pavadīšanu šobrīd.
    1. 1. Laika pavadīšanas detaļas: ko pacients dara un ir darījis šai laikā. Tas parāda, kuras motivācijas sistēmas piepildītas, kuras – nē.
    2. 2. Interpersonālo attiecību detaļas. Izveidojušos attiecību loks un to kvalitāte.
    3. 3. Iedziļināšanās emocionālajās epizodēs (palīdzot saprast savas emocijas).
    4. 4. Iedziļināšanās tipiskajos disfunkcionālās domāšanas stereotipos (palīdzot izprast savas domāšanas disfunkcijas).
  • Klarificēšana – palīdzības sniedzējs mēģina pats izrunāt pacienta domas. Klarifikācija ir veiksmīga, ja pacients tai piekrīt (vai spiests piekrist). Pārfrazēšana – intervētājs pasaka pacienta domu saviem vārdiem, kas parāda, vai doma saprasta pēc būtības.
  • Konfrontēšana – pretrunu norādīšana, lai liktu pacientam atzīt kādu sāpīgu patiesību.
  • Pretrunīgu motīvu un uzskatu sistēmu (kognitīvās disonances) izkristalizēšana.

Interpretēšana vai kognitīvo kļūdu norādīšana (Sokrātiskais dialogs).

Anamnēzes ievākšana un problēmas diagnostika

  • Pacienta dzīves mērķi. Ko pacients vēlas sasniegt dzīvē vispār? Kas būtu jāsasniedz savā dzīvē cilvēkam, lai viņš justos apmierināts?
  1. 1. Cik harmoniska ir seksuālā dzīve (Vai ir pieaudzis seksuālais partneris, vai piekrīt šīm seksuālām attiecībām un vai gūst no tām baudu?).
  2. 2. Cik harmoniskas un drošas ir romantiskās attiecības.
  3. 3. Sociālā statusa un autoritātes gūšana prosociālos veidos.
  4. 4. Prosociālas hēdoniskas (baudas) un brīvā laika pavadīšanas aktivitātes.
  5. 5. Visus (bērnus, partneri) apmierinoša funkcionēšana vecāku lomā.
  6. 6. Kāda ir reliģisko, garīgo vajadzību apmierināšana. Vai eksistē konflikts ar seksuālajām vēlmēm?
  7. 7. Piederība prosociālai grupai, draudzības kultivēšana. Vai pacients pieder kādai antisociālai grupai?
  • Kavēkļi (šķēršļi) pacienta psihiskajā funkcionēšanā, kas traucē sasniegt labāko dzīves kvalitāti. Biežākie šķēršļi:
    1. 1. Zems pašnovērtējums, kauns, sociālā trauksme.
    2. 2. Pārāk augsts pašnovērtējums (iedomība, snobisms), hiperoptimisms, visvarenības un nenotveramības apziņa, lielummānija.
    3. 3. Izteikta greizsirdība.
    4. 4. Agresivitāte, dusmu nevaldīšana, konfliktu risināšanas iemaņu iztrūkums.
    5. 5. Ātra, viegla aizvainojamība.
    6. 6. Sevis nomierināšanas grūtības, piedzīvojot trauksmi, bailes, dusmas, pazemojumu, aizvainojumu, izmisumus, skumjas.
    7. 7. Nespēja pakļauties autoritatīvākam viedoklim vai atzīt, ka pašam nav taisnība.
    8. 8. Neuzticīgums, aizdomīgums pret dzimumpartneri un cilvēkiem vispār. Intimitātes nespēja (nespēja atklāties otram).
    9. 9. Disfunkcionāli pieņēmumi par attiecībām, pretējo vai savu dzimumu, savu atbildību un nodarījumiem.
    10. 10. Neuzticība savam pastāvīgajam dzimumpartnerim.
    11. 11. Sociālo, komunikācijas un iepazīšanās iemaņu trūkums.
    12. 12. Sliktas refleksijas spējas par saviem motīviem un savām emocijām (zema emocionālā inteliģence).
    13. 13. Empātijas iztrūkums: līdzpārdzīvojuma neizjušana, citu cilvēku emociju un motīvu neizprašana jeb nepareiza izprašana.
    14. 14. Alkohola pārspīlēta izmantošana, alkohola atkarība. Narkotiku izmantošana vai atkarība.
    15. 15. Nopietni psihiskie traucējumi, parafīlijas.
  • Psihoseksuālā anamnēze tāpat kā jebkura psihiska anamnēze tā nav tikai informācijas iegūšana, bet arī pozitīvu intervētāja un pacienta attiecību veidošanas uzsākšana. Būtiska uzticības, konfidencialitātes un sadarbības attīstībā ir akceptējoša, neaizspriedumaina attieksme intervētājam pret pacienta seksuālajām vērtībām, idejām un darbībām (nereti tieši tām, kas ir traucējošas). Tā ietver detalizētu informāciju par pacienta intīmo dzīvi.

 

Izvērtēšana pēc Finkelhorna modeļa

Finkelhorna modelis izdala četras pirms varmācības stadijas (angļu valodā - pre-conditions).

  1. 1. Domu stadija.
  1. 2. Iekšējo aizliegumu pārvarēšana jeb „atļaujas došana”.
  2. 3. Ārējo aizliegumu pārvarēšana jeb „iespējas izveidošana”.
  3. 4. Upura pretestības pārvarēšana.

 

Finkelhorna modeļa izmantošana:

1. Izskaidrot modeli pārkāpējam, izmantojot ikdienas uzvedības piemērus, lai viņš to saprastu un pieņemtu. Izmantot kādus no potenciālā konkrētā pārkāpēja ierastās uzvedības piemēriem, kā smēķēšana vai naudas tērēšana. Tas ļautu iesākt terapeitisko darbu bez liela diskomforta.

2. Iesaistīt pārkāpēju kopējā izpētē. Izskaidrot, ka uzvedību var mainīt tikai tad, ja tā ir labi saprasta. Cilvēki, kas uzskata, ka uzvedība sākas „pēkšņi, bez iemesla” nemāk to kontrolēt un ir bīstami.

3. Izlietot pietiekoši daudz laika katras modeļa stadijas izpētei, apskatot tās no dažādām pusēm. Iedrošināt izpēti un atrasto atziņu uzlabošanu.

4. Neizmantot kognitīvo izkropļojumu izaicināšanu šajā izpētes stadijā. Priekšlaicīga izkropļotās domāšanas izaicināšana palielina aizsardzības un noslēgšanos.

5. Izpētot ceturto stadiju izjautāt sodīto par pārkāpuma detaļām. Ļoti rūpīgi pētīt, ko tas saka vai dara.

 

1. Stadija – Domas

Jāatceras, ka, izņemot refleksus (kā klepošana, šķaudīšana), visa cilvēka uzvedība sākas ar domām vai ‘pre-meditāciju’ (pre-meditation). Ir nepieciešama rūpīga analīze visām domām un emocijām, kas bijušas pirms pārkāpuma. Daudzi pārkāpēji cenšas noliegt šo stadiju, sakot, ka viņu pārkāpums sākās „kā no zila gaisa” un tas bija kaut kas tāds, par ko iepriekš viņi nedomāja. Ir ļoti svarīgi atpazīt to kā noliegumu. Pirmsnozieguma domāšanas izpēte ir svarīga stadija pārkāpējam intelektuālas apjausmas iegūšanai. Palīdzības sniedzējs mēģina saprast, kur viņi ieguva idejas un motivāciju uz pārkāpumiem.

 

Finkelhorns apraksta trīs veidus, kā tas varēja manifestēties:

  1. 1. Seksuālā izmantošana ir seksuāli uzbudinoša. Pārkāpēji uzbudinās no pārkāpuma aktivitātēm kā sekss ar nepiekrītošu partneri; sekss ar bērnu.
  2. 2. Seksuālais pārkāpums apmierina kādu emocionālo vajadzību, piemēram, varas, dusmu izpaušanas, bēgšanas no vientulības, atriebes kāres, u.c. Finkelhorns to nosauc par ‘emocionālo kongruenci’.
  3. 3. Pārkāpējam nav pieejami citi seksuālā apmierinājuma veidi. Finkelhorns to nosauc par blokādi.

Izseko šīs domāšanas rašanās vēsturi, kas var būt pusaudža periodā vai pat bērnībā. Īpaša loma izrādāma priekšstatiem par dzimumu lomām, jebkuriem stereotipiem, emociju izlādes formām, attieksmi pret varmācību un autoritāšu lomu. Izseko atpakaļ seksuālās attīstības vēsturi. Tas ietver arī seksuālās fantāzijas un masturbāciju, to pārmaiņas.

 

2.Stadija – Atļaujas došana (iekšējo aizliegumu pārvarēšana)

Daži potenciālie pedofīli pie šīs stadijas var apstāties un vērsties pēc palīdzības. Visi seksuālie pārkāpēji, kas ķērušies pie konkrētām seksuālām darbībām, zina, ka viņi dara kaut ko aizliegtu vai sliktu. Tomēr "sliktuma" pakāpes apzināšanās un kā viņi to interpretē, variē no indivīda uz indivīdu. Pārkāpējs var domāt, ka uzvedība ir nelegāla, bet ne visās valstīs, vai ka tā nav morāli nepareiza ("Pedofīlija ir nelegāla, bet nav morāles pārkāpums") vai nav kaitējoša upurim. Ar laiku pārkāpēji sāk attaisnot sevi aizvien vairāk (psychological gymnastics). To arī nosauc par disonances samazināšanu (dissonance reduction) vai kognitīvajiem izkropļojumiem.

Piemēram:

  • Bērniem ir jāmāca par seksu.
  • Sievietes vēlas seksu, kad viņas saka „nē”.
  • Es tiku seksuāli izmantots un tas man neko ļaunu nav nodarījis.
  • Visi to dara, bet netiek notverti.
  • Vīriešiem ir tiesības uz seksu, ja viņiem tas nepieciešams.
  • Bērni nesaprot, tāpēc tas nenodara tiem ļaunu.

Tāpat pārkāpēji sevi pārliecina, ka netiks notverti. Tas viss kopumā dod sev atļauju.

 

3.Stadija – Iespējas radīšana (ārējo aizliegumu pārvarēšana)

Ietilpst upura psiholoģiskā profila, izskata, aizsargātības noteikšana. Notiek noteiktu profesiju izvēle (pedofīliem – skolotājs, audzinātājs, bērnu ārsts, bērnu treneris, aukle).

Nolieguma formas par iespējas radīšanu:

  • Es biju tikai nepareizā laikā, nepareizā vietā.
  • Es tikai vizinājos naktī pa pilsētu.

Arī šajā stadijā potenciālais pārkāpējs var apstāties un vērsties pēc palīdzības, pirms vēl nav noticis likumpārkāpums.

 

4.Stadija – Upura pretestības pārvarēšana

Draudi, ieroči, alkohols, narkotikas, ķīmiskas psihotropas vielas. Apmānīšana, laicīga aplidošana, speciālu attiecību (pieradināšana) izveidošana ar upuri (pedofīlija). Šajā stadijā apstāties visgrūtāk un parasti notiek likumpārkāpums.

 

MT procesā izmantojamās terapeitiskās tehnikas

1) Funkcionālā analīze.

Sastāv no pacienta, to apkārtējās vides un sociālo riska faktoru izpētes, kuri uztur problēmuzvedību. Funkcionālā analīze atļauj izveidot specifiskas stratēģijas palīdzēt pacientam izmainīt viņa apkārtnes vidi tā, ka neadaptīvākās uzvedības stratēģijas tiek novērstas, bet  adaptīvākas stratēģijas tiek pastiprinātas.

2) Paš-monitorēšana.

Pacientiem tipiski prasa monitorēt nozīmīgās jūtas, domas un uzvedību starp terapijas sesijām. Monitorēšana liek pacientam vairāk apzināties savu uzvedību un sagādā terapeitam nepieciešamo imformāciju, lai varētu izvēlēties stratēģiju, kas dotajam pacientam būtu efektīva. Parasti pacients savus novērojumus uzreiz pieraksta notikumu vietā. Šādai monitorēšanai ir priekšrocība netikt piesārņotai ar retrospektīvajiem atcerēšanās procesa traucējumiem un aizspriedumiem.

3) Psihoizglītošana (psihoedukācija).

Apmācības process par pacienta traucējumu būtību un dabu, kā arī KBT racionālajiem apsvērumiem. Piemēram, ja pacients ar pedofīlijas traucējumu uzskata, ka bērnam no viņa darbībām nekas nekait un tikai sagādā baudu, viņu apgādā ar informāciju par bērnu seksuālās varmācības īstermiņa un ilgtermiņa postošajām sekām.

4) Mājas darbi.

Pacientiem prasa izdarīt specifiskus darbus mājās starp sesijām. Mājas darbi var ietvert personisko reakciju monitorēšanu, dienasgrāmatas vešanu un savu simptomu, pārdzīvojumu, domu un uzvedības tabulu aizpildīšanu, literatūras studēšanu par saviem traucējumiem, specifisku terapeitisko stratēģiju praktizēšanu (kontakts ar baiļu situācijām, kognitīvo izkropļojumu izaicinājumi, specifisku sociālo iemaņu lietošana, relaksācijas vingrinājumi, ielaišanās specifiskās aktivitātēs).

Recidīvisma novēršanas programmā dalībniekiem jāizpilda strukturēts darbs starp sesijām (uz to atsaucas kā uz saistīto darbu). Tā raksturs mainās visā programmas laikā. Dažās sesijās veiktos vingrinājumus nevar izpildīt sesijas laikā un grupas dalībniekiem tiek prasīts izpildīt tos kā saistīto darbu. Grupas dalībniekiem tiek prasīts arī aizpildīt darba lapas, kurās tiek apskatīti viņu prasmju deficīti, ar ko tad nodarbojas turpmākajās sesijās. Grupas dalībniekiem tiek prasīts regulāri pierakstīt savos piezīmju blokos savas jaunās zināšanas un to pielietošanu, kas vērstas uz labumu iegūšanu un mācēšanu rīkoties ar kavēkļiem (riska faktoriem).  Šie pieraksti tiek pārskatīti noteiktos intervālos visā programmas laikā. Grupas dalībnieki strādā pie ‘Drošības saglabāšanas’ plāna izstrādāšanas, ko tie regulāri koriģē un pēc zināmiem starplaikiem notiek atgriezeniskā saite.

5) Kognitīvā pārstrukturēšana.       

Tas ietver kognitīvo izkropļojumu identificēšanu (automātiskās domas, nereālistiskās pārliecības, kuras dod ieguldījumu problēmā) un šo pārliecību izmaiņa izpētot pierādījumus, kas apstiprina vai runā tām pretī.

6) Hipotēžu pārbaude.

Process ietver  pacienta negatīvo paredzējumu validitātes pārbaudi specifiskās situācijās. Pēc šīs tehnoloģijas pacients var pārliecināties, ka viņa pārliecība par nepatiku un sociālo atstumšanu no pieauguša partnera puses ir nepamatota.

7) Konfrontācija ar bailes izraisošajām situācijām.

Konfrontācijas, kas notiek atkārtoti un kontrolētā un strukturētā veidā, kamēr bailes samazinās. Konfrontāciju var veikt in vivo vai iztēlē. Vēl uz konfrontāciju balstītās ārstēšanas tehnikas var variēt ar terapeita iesaistību un ātrumu, kādā ārstēšana progresē uz aizvien grūtākām situācijām. Šāda konfrontācija veido pakāpenisku desensibilizāciju pret baiļu situācijām vai baiļu objektiem (piemēram, pieauguša seksuālā partnera neapmierinātība).

8) Iemaņu treniņš.

Stratēģija ietver specifisku iemaņu apmācību pacientam ar specifisku uzvedības deficītu vai lai samazinātu noteiktas uzvedības ekscesus. Stratēģijas var būt pacienta sociālās interakcijas iemaņu uzlabošana (piem., pie sociālajām fobijām, depresijas) vai iemācīt vispārējās ikdienas sadzīves iemaņas (kā pie šizofrēnijas traucējumiem).

9) Relaksācijas treniņš

Specifisku stratēģiju (tehniku) apmācība, lai samazinātu stresu un trauksmi. Stratēģijas var būt vairākas: muskuļu relaksācijas vingrinājumi, iztēles vingrinājumi, ritmiskas elpošanas vingrinājumi. Relaksācijas iemaņas nepieciešamas, ja pacients vienatnē izjūt trauksmi vai uzbudinās pie interpersonāliem konfliktiem.

10) Problēmrisināšanas iemaņu treniņi.

Ietver pacientu apmācību par noteiktu soļu sēriju, lai atrisinātu ikdienas dzīves problēmas ar pieaugušiem cilvēkiem un attiecību šķēršļus (piem., problēmas identifikācija, risinājumu ģenerēšana, risinājumu novērtējums, risinājumu pielietojums).

11) Empātijas treniņi.

Ietver iztēles vingrinājumus, rakstiskus aprakstus un lomu spēles ar iejušanos upura lomā. Iejušanās upura lomā ļauj seksuālā pārkāpuma riska grupas pacientiem saprast ne tikai kognitīvi, bet arī caur savām emocijām, kā reāli var sajusties viņa potenciālais upuris. Šāda saprašana veicina neadekvātās domāšanas un nepareizo projekciju korekciju.

 

MT beigu fāze

Ar pacientu tiek izrunāti un pārbaudīti pozitīvie terapijas izmaiņu kritēriji:

  • Noliegumu atmešana - pacients vairāk neizrāda nevienu no nolieguma formām un uzņemas atbildību par visiem sava pārkāpuma aspektiem (pie notikuša noziedzīga nodarījuma).
  • Pārkāpumu detalizēšana (pie notikuša noziedzīga nodarījuma) – pacients spēj izstāstīt vairāk detaļu, nekā cietušo liecībās un oficiālajos tiesu materiālos.
  • Pabeigts klarifikācijas process – pacients ir attīstījis klarifikācijas plānu, uzrakstījis klarifikācijas vēstuli un ir to atklājis ārstēšanās grupā. Ja to ir vēlējies cietušais (pie notikuša noziedzīga nodarījuma), pacients kontrolētos apstākļos ir parādījis tam vēstuli un ir atbildējis uz visiem jautājumiem saskaņā ar uzrakstīto klarifikācijas plānu.
  • Kaitējuma kompensācijas plāns  (pie notikuša noziedzīga nodarījuma) – pacients ir attīstījis apstiprinātu plānu, kas parāda, kā viņš ir atbildīgs un kā viņš palīdzēs cietušajam iegūto kaitējumu likvidācijā un tā ārstēšanās procesā.
  • Pilnīga piekrišana un sadarbība – pacients piekrīt psihoterapijas garumam, biežumam un terapijas kontraktam.
  • Kognitīvo izkropļojumu (disfunkcionālo pārliecību) pārstrāde – pacients var pilnīgi un pareizi identificēt visas savu kognitīvo izkropļojumu izpausmes.
  • Vardarbības shēmas atpazīšana – pacients spēj pilnīgi un precīzi identificēt un aprakstīt savas vardarbības shēmas katru komponenti (pēc Finkelhorna modeļa). Pacients var izskaidrot, kā dažādu vardarbības cikla elementi mijiedarbojas un noved pie potenciālā pārkāpuma.
  • Visu apgūto iemaņu demonstrācija – pacients var izskaidrot un demonstrēt visas terapijas laikā apgūtās iemaņas, kuras rādījis psihoterapeits.
  • Riska faktoru atpazīšana – pacients var akurāti un pilnīgi identificēt un izskaidrot visus elementus, kas padara viņam situāciju par augsta riska.
  • Apgūto iemaņu regulāra demonstrācija – pacients terapeitiskajā grupā pastāvīgi demonstrē apgūtās iemaņas (pacienta paša stāstītais negarantē šī punkta apguvi).
  • Potenciālo upuru aizsardzība – pacients ar savu uzvedību demonstrē, ka potenciālo upuru drošība ir augstāka par personisko labsajūtu. Šai uzvedībai jātiek atpazītai no terapeitiskās grupas locekļu puses (ne tik daudz no pacienta paša vārdiem). Šī iemaņa ietver arī potenciālo upuru apzinātas atpazīšanas spēju.
  • Seksuālā uzbudinājuma formu atpazīšana – pacients spēj akurāti un pilnīgi identificēt un izskaidrot sava seksuālā uzbudinājuma ierosinājuma formas.
  • Devianto seksuālo interešu samazinājums – pacientam ir samazinājies devianto seksuālā uzbudinājuma vai interešu līmenis (ko apstiprina laboratorie rādītāji).
  • Izstrādāts savas terapijas plāns – pacients ir uzrakstījis un apstiprinājis savas terapijas plānu un mērķus.
  • Nozīmīgo apkārtējo informētība (pie notikuša noziedzīga nodarījuma) - pacientam nozīmīgie cilvēki un viņa terapeitiskās grupas locekļi ir atbilstoši un pilnīgi informēti par viņa seksuālajiem pārkāpumiem.
  • Sava riska reālistisks novērtējums – pacients saprot un var izskaidrot savus riskus, kas ir un paliks pastāvīgi, nevis vienkārši tic, ka "tas nekad neatkārtosies" vai viņš "jau ir izārstējies".
  • Dzīves stila kontroles eksternalizācija – pacients izveido drošības un saturēšanas plānu, kas novieto kontroles lokusu ārpus sevis. Indivīdi, kuri ir drošības plāna sastāvdaļa, ir pareizi informēti. Riska grupā ir tie pacienti, kas paļaujas uz paškontroli un nepilnīgi informē nozīmīgos citus par savu stāvokli.
  • Prosociāla seksuālā attieksme – pacients ir identificējis un atmetis visas pārliecības, domas un attieksmes, kas balsta seksuālo varmācību un demonstrē respektu pret citiem.
  • Sargā ģimeni no sevis – pacients ir gatavs nekontaktēties ar saviem ģimenes locekļiem, ja tas ir terapijas mērķos. Pacients atbalsta ģimenes iesaistīšanos terapijā.
  • Manipulāciju atmešana - pacients izturas godīgi un atklāti pret terapeitu, policijas darbiniekiem, darba devēju, upuri vai jebkuru nozīmīgo citu.
  • Pacients adekvāti konfrontē citus pārkāpējus terapeitiskajā grupā.
  • Droša dzīvesvieta – pacients izvēlas dzīvot relatīvi mazināta riska vidē, dzīvo kopā ar informētām personām (pie notikuša noziedzīga nodarījuma).
  • Pacients aktīvi līdzdarbojas atkarību ārstēšanas programmās, ja pastāv atkarība no alkohola vai narkotikām.
  • Pacients aktīvi darbojas dusmu apvaldīšanas iemaņu terapijā.
  • Izvairīšanās no izolācijas – pacients pavada vienatnē tikai ne vairāk kā 20% no sava nomoda laika.
  • Pacients ir finansiāli stabils.
  • Upura iedomas atmešana – pacients ir fokusēts uz cietušā un sabiedrības vajadzībām pāri savām, nevis uzskata sevi par "sistēmas upuri".
  • Poligrāfa ("melu detektora") dati (ja tāds pieejams) – pacientam atklājot visu savu seksuālo attiecību anamnēzi, poligrāfs neuzrāda mānīšanos.

 

IV MT materiāli tehniskais nodrošinājums

Informācija par ārstniecības personām

Medicīnisko tehnoloģiju realizē ārstniecības personas: psihoterapeits (P42) vai psihiatrs.

MT realizācijā izmanto likumīgi Latvijas tirgū ievietotus ārstniecības līdzekļus un Ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju datu bāzē reģistrētas metodes.

Informācija par telpām un šo telpu tehnisko aprīkojumu.

Psihoterapijas norises telpa ir kabinets ārstniecības iestādē, kas atbilst un ir aprīkots atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Kabinetam jābūt skaņas izolētam, aprīkotam ar sēdvietām vismaz divām personām, ja tiek praktizēta individuālā psihoterapija, vai 12 sēdvietām, ja tiek praktizēta grupas psihoterapija.

 

Rīga, 2015.gada 21.aprīlī

RSU Psihosomatiskās medicīnas un

Psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja                                                profesore Gunta Ancāne

 

 

RSU Psihosomatiskās medicīnas un

psihoterapijas klīnikas virsārsts                                                                Artūrs Utināns

 

MT 15-017